|
|
Vasara un dūmi -
| Feb. 26th, 2022 04:05 pm Sajūta, ka esmu iemesta atpakaļ laikā - 2014.gada pavasarī, raudot lasot harkovieti Serhiju Žadanu:
"Viss, ko tu dari ar savām rokām, strādā tavā labā.
Viss, ko tu izlaid caur savu sirdsapziņu, sitas
vienā ritmā ar tavu sirdi.
Mēs palikām šajā zemē, lai mūsu bērniem nebūtu
tālu jāiet uz mūsu kapiem.
Tā ir mūsu brīvības sala,
lauksaimniecības
paplašinātā apziņa.
Penicilīns un Kalašņikovs – divi cīņas simboli,
Donbasa Kastro ved partizānus
caur miglainām sēņu plantācijām
uz Azovas jūru."
Un vēlreiz kopā ar Grebenščikovu sakot:"Наебали". Tikai tagad esmu 8 gadus skarbāka un zinu, ka tā esmu arī es, kas nodod, kas najebala. Jo bez manas, mūsu visu nodevības un bezspēcības tas taču nebūtu iespējams, vai ne?
"Наебали" 2 comments - Leave a comment    | |
Comments:
Jā, vienaldzība vai vēlmju domāšana. Man arī kauns, ka neticēju šādam pavērsienam. Trešdien iemigu, izlasot frāzi:"Tagad mēs visi esam kuņas bērni." Kad pamodos, ziņās visur par to, ka Ukrainā sācies karš, pat ja iepriekšējā dienā krievu atbalstītāji līksmoja, ka viņu prezidents visu tik labi izkārtojis bez asins izliešanas. Jau tas vien radīja dusmas un šoku. Viss tālākais tikai skumjas. Tā nu tas ir. Kolektīvā atbildība...
 | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) heda |
|---|
| Date: | February 26th, 2022 - 09:38 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
"Tagad mēs visi esam kuņas bērni..." Jā!
Bet Rietumeiropa, manā gadījumā Zviedrija, tā nejūtas. Ir uztraukums, jā, bet ne apjēga par pašu agrākām, tagadējām un turpmākām darbībām, kuru dēļ tas kļuvis iespējams. Kā lasāms ziņās, Vācijā, Francijā u.c. tādas apjēgas ir vēl mazāk.
|
|
