- 28.9.06 10:24
- Nav sevišķi daudz laika rakstīt, pie tam šodien es nemaz vairs neesmu tajā noskaņā, šodien es par to nedomāju, tāpēc uzrakstītais droši vien neskanēs pārliecinoši, tomēr vienreiz tas ir jāpieraksta. Tas attiecas uz nāvi. Kaut kā pārāk bieži pēdējā laikā par to jādomā, nu, tāda visaptveroša nāves klātbūtne jūtama visās pārdomās, lai par ko tās arī nebūtu. Un, ziniet, es kā lielākā daļa cilvēku agrāk domāju, ka tas ir superkruti - pēkšņa nāve - nu, tur infarkts (vislabāk) vai autokatastrofa (ja uzreiz beigts). Bet vakar pēkšņi sapratu, ka pēkšņa nāve nav vis nekāda dāvana, galīgi nē. Iedomājies - te tu esi un te uzreiz neesi. Vakariņas paliek pusgatavas un tā tālāk. Nē, pilnīgi bail iedomāties. Nedrīkst nevienu paņemt tā vienā mirklī, tam tomēr ir jāgatvojas. Iedomājies - tā bez brīdinājuma atstāt bērnus, vecākus. Bez atvadīšanās visas savas dārgākās vietas un lietas. Tas ir drausmīgi nežēlīgi. Visnežēlīgākais, visnecilvēcīgākais veids kā nomirt. Un šo mītu par pēkšņas nāves salīdzinošo priekšrocību nāvei pēc ilgas un grūtas slimības vai no liela vecuma ir radījusi patērētāju sabiedŗiba, kura nāvi negrib atzīt principiāli, cenšas to ignorēt, bet sāpes uzskata par sodību, par kaut ko tādu, ar ko iespējams cīnīties, no kā iespējams izvairīties, no kā nepieciešams izvairīties. Kamēr patiesībā taču tieši vecumā, sāpēs, slimībā cilvēks nobriest garīgi, gatavošanās nāvei nav tikai miršana, tas ir tāds posms dzīvē, kad pēc lielās skriešanas un dzīšanās pēc iluzoriem labumiem un baudām cilvēks var (ir spiests) apstāties un sākt domāt. Nobriest kā personība un kaut ko saprast. Varbūt.
upd.
es atvainojos, var jau būt, ka es te rakstu par pārāk zināmām un pašsaprotamām lietām. bet es rakstu sev. un man tā bija gandrīz vai atklāsme, šī atziņa. man, kura vienmēr dzīvojusi tikai ar vienu: vaivaivai-katikmannekadnesāpētu-vaivaivai-katikesnemocītos. - 12 rakstapiebildīšu
- 28.9.06 13:16
-
es par sho te kaa reizi aizvakar domaaju, guleeju vannaa un domaaju.. kaada extra buutu negaidiitaas naaves briidi sagaidiit pilniigi apologjeetam un nevienam nebuut neko paraadaa.
es nebuutu, es kjertu mobilo un izmisiigi meegjinaatu visiem aizsuutiit sms ar k-ko miilju.. vai pretiigu. - piebilst
- 28.9.06 13:19
-
āmen! (tā nav ironija)
- piebilst
- 28.9.06 13:22
-
jā, man arī tā šķiet. man arī negribētos tā čiks un viss. pat ja tā ir nesāpīgāk. ļaujiet man pirms tam salasīt vacās aizmirstās zeķes no kaktiem un pagultēm un terminēt tās. un mirstamkleitu izvēlēties. vēl jo vairāk tādā veidā negribētos zaudēt savus mīļos. cik nu, par šo tēmu runājot, var lietot vārdu "gribēt(-ies)/negribēt(-ies)".
- piebilst
- 28.9.06 13:33
-
Manuprāt, viena no mūsdienu medicīnas ēnas pusēm ir iespēja pagarināt ciešanu periodu līdz bezjēdzībai, kas agrāk nav bijusi iespējama.
Es zinu, kādi bija manas māsīcas - viņa mira no vēža 40 gadu vecumā - pēdējie mēneši. Ar periodiskiem apziņas uzplaiksnījumiem, kuru laikā viņa tikai lūdzās pēc iespējas ātrāk nomirt. Nespējot pat normāli padzerties, jo mutes gļotāda kļuvusi pārāk jutīga un arī ūdens sagādā sāpes. Bez iespējas sakarīgi parunāt, lai varētu atvadīties vai paust savas vēlmes. Bet joprojām darbojošos sirdi, pārāk veselu un jaunu, lai apstātos.
Un tad gan man likās, ka dabiski būtu, ja nāve viņu jau labu brīdi iepriekš būtu paņēmusi, jo nekādu apskaidrību vai briedumu šī pārilgusī agonija nenes. Taču milzīgas pretsāpju līdzekļu devas aiztaupa pat iespēju mirt no sāpju šoka, un civilizācija viņas ķermeni nemitīgi rauj atpakaļ veģetēt. - piebilst
- 28.9.06 13:44
-
tas taču nav tas pats, par ko skuka raksta, kr
- piebilst
- 28.9.06 13:46
-
tā ir pilnīgi cita tēma, par kuru mēs reiz te gari un plaši jau diskutējām. tēma, kuras vienā galā, ja tā var izteikties, ir eitanāzija, bet otrā - šī bezjēdzīgā dzīvības uzturēšana.
nu, pasīvā eitanāzija varbūt ir izeja - tā ir ļaušana cilvēkam nomirt, mākslīgi neuzturot dzīvības procesus un vienlaikus atvieglojot viņa ciešanas, fiziskās un garīgās.
nē, es neesmu pret pretsāpju līdzekļiem vispār, es runāju par ko gluži citu.
vienkārši par iespēju sagatvoties. un sagatavot tuviniekus.
es ļoti labi apzinos, ka tas nav tik vienkārši un viennozīmīgi, un katra nāve, vai tā velkas sekundi vai gadu, ir pilnīgi citāda. es tikai pastāstu, ko es vakar sajutu. - piebilst
- 28.9.06 14:19
-
Laikam būšu to diskusiju palaidusi garām.
Vienkārši šī ir mana - kaut arī pastarpināta, bet ļoti spilgta - pieredze, kas dara mani uzmanīgu ikreiz, kad runa ir par nāvi un ciešanu svētīgo dabu.
Bet doma, ka gribētos savu nāvi apzināties kā, iespējams, visbūtiskāko pieredzi, arī man nav sveša. Un arī vecumu, nogurumu, mieru un samierināšanos. - piebilst
- 28.9.06 18:38
-
Pie manis cibā bija diezgan kvēlas batālijas par šo tēmu savulaik. Tas bija kaut kad praida laikā, kā sašutis atzīmēja bez4pieci - tagad taču par praidu jāraksta, bet kas notiek!
- piebilst
- 28.9.06 15:26
-
Dunduks
imo, peekshnjaa naave = labaa naave sniedzas laikaa, kad katram sabiedriibas loceklim bija jaabuut lietderiigam, lai sabiedriiba vareetu izdziivot, un tad bija vai nu peekshnjaa naave vai ragutinjas. man nepatiik ragutinjas.
- piebilst
- 28.9.06 18:36
-
Nāve vispār ir vienas vienīgas neērtības, grozi, kā gribi :/
- piebilst
- 28.9.06 22:44
-
mana brālēna vecmāmiņa nomira tā kā markesa vecmāmiņa. dzīvojās pēdējos mēnešus pa laukiem, ārā neizgāja, tikai pēdējā dienā tā gribējusi iziet apstaigāt dārzu, pēdējās dienās rakstījusi kaut kādu vēstuli, ko noslēpusi no citiem tā, lai pēc viņas aiziešanas tie citi to atrastu, tad pēc dārza aplūkošnas vakarā viņai palicis slikti un aizvesta uz slimnīcu, ātri vien nonākusi komā, bet sagaidījusi kamēr ierodas visi ģimenes locekļi un tiaki tad, burtiksi 10min pēc pēdējā mazdēla ierašanās, nomirusi. atstātajā vēstulē bijušas sarakstīti vēlējumi, kā katram dzīvot tālāk.
vispār pārāk neticami un man jau likās, ka tādas lietas mūsdienās nenotiek, bet redz, ka notiek gan :) - piebilst