* * *

28.9.06 13:33
Manuprāt, viena no mūsdienu medicīnas ēnas pusēm ir iespēja pagarināt ciešanu periodu līdz bezjēdzībai, kas agrāk nav bijusi iespējama.
Es zinu, kādi bija manas māsīcas - viņa mira no vēža 40 gadu vecumā - pēdējie mēneši. Ar periodiskiem apziņas uzplaiksnījumiem, kuru laikā viņa tikai lūdzās pēc iespējas ātrāk nomirt. Nespējot pat normāli padzerties, jo mutes gļotāda kļuvusi pārāk jutīga un arī ūdens sagādā sāpes. Bez iespējas sakarīgi parunāt, lai varētu atvadīties vai paust savas vēlmes. Bet joprojām darbojošos sirdi, pārāk veselu un jaunu, lai apstātos.
Un tad gan man likās, ka dabiski būtu, ja nāve viņu jau labu brīdi iepriekš būtu paņēmusi, jo nekādu apskaidrību vai briedumu šī pārilgusī agonija nenes. Taču milzīgas pretsāpju līdzekļu devas aiztaupa pat iespēju mirt no sāpju šoka, un civilizācija viņas ķermeni nemitīgi rauj atpakaļ veģetēt.