* * *

28.9.06 14:19
Laikam būšu to diskusiju palaidusi garām.
Vienkārši šī ir mana - kaut arī pastarpināta, bet ļoti spilgta - pieredze, kas dara mani uzmanīgu ikreiz, kad runa ir par nāvi un ciešanu svētīgo dabu.
Bet doma, ka gribētos savu nāvi apzināties kā, iespējams, visbūtiskāko pieredzi, arī man nav sveša. Un arī vecumu, nogurumu, mieru un samierināšanos.