Nunu. Noformulē, lūdzu, savu pretējo pasaulsuzskatu, ja jau uzskatīji par nepieciešamu izraut vienu fragmentu no diskusijas bez atsauces uz iepriekš atrunātajām piebildēm.

Atsauce ir linkā, un, ja kādu interesē - tur viss ir izlasāms un, manuprāt, viegli saprotams.

Un pieklājība arī jānopelna! Tā nu visi sēž un gaida, kurš pirmais izrādīs pieklājību, lai citiem būtu pelnīts iemesls būt pieklājīgiem :)

:)

Vo, tā ir kolosāla spēle!
"Es jau esmu nejauka un neforša tikai pret tiem, kas nav nopelnījuši manu labumu un jaukumu", nav tikai skaidrs, kuram pirmajam jāsāk, parasti nesāk neviens.

Tā ir latviešu nacionālā spēle! Kā gan tā var nebūt kolosāla?!?

http://klab.lv/users/skuka/1190988.html?replyto=8070732

Labi, ka es neesmu tava māte, citādi tev nāktos čerez ņemagu ieciest un saprast ;)

Ja tu būtu māte, tad bērnam šāda siloģiski, iespējams, būtu iesūkti ar mātes pienu :/

mātes piena audzinošās īpašības ir stipri pārspīlētas ;) (vai varbūt pēdējais laiks izdomāt piena maisījumu "visas nepieciešamās vielas plus ētikas pamati!")

"Mātes piens", protams, ir siloģisms pats par sevi :/

Argh. Nu labi, ja lecam nost no izteicieniem, tad - līdz vēlīnajiem pusaudža gadiem bērna dzīvē ir noticis pietiekami daudz, lai mātes viedoklis nebūtu uzskatāms par vienīgo patieso. T.i., ir iespējama situācija, kurā meita nepiekrīt mātei un nesaprot, ko tā māte te iedomājas, jautājums tikai par to, kā uz šādu situāciju reaģēt.

es gan esmu dzirdējis, ka bērns veidojas jau mātes vēderā un, ja, piemēram, mātei kādā no grūtniecības posmiem ir bijusi kaut vai tikai doma par abortu, bērns tur iekšā to visu jūt un tas nopamatojas viņā tādā pamatā, ka pēc tam visas dzīves laikā viņš attiecas pret vecākiem ar zināmu rezervāciju, bet pret ārpasauli kā pret kaut ko agresīvu, kas jebkurā brīdī ir gatavs ielauzties un nogalināt. un tur neko nevar padarīt, nekādas psiholoģiskas konstrukcijas un uzstādījumi tur nepalīdz, tas tā vienkārši ir un viss. piedot, protams, var visu, bet no zemapziņas dziļākajiem slāņiem nākošo pamatsajūtu mainīt var varbūt tikai kaut kādos desmitgadēm ilgos psihoanalīzes kursos, bet kurš parasts mirstīgais tad to var atļauties.

Mazums, ko Tu esi dzirdējis. Es rīkojos uz abortu vēl ceturtajā mēnesī, labi, ka tā arī nesarīkojos. Un visu grūtniecības laiku, nepārpīlējot - visu - katru dienu raudāju. Un secinājumi? Nav priecīgāka un gaišāka bērna. Protams, ar saviem drūmajiem periodiem, bet tas jau normāli. (Tb, nav normāli būt visu laiku priecīgam). Otrs bērns, kuru gaidīt gaidīju, ir daudzkārt komplicētāks - tieši attiecību līmenī.

tu esi dzirdējis murgus

Oi, nu ar šitām teorijām pilnīgā sviestā var saiet, it īpaši tāpēc, ka doma par abortu pa lielam parādās pie katra milzīga grūtniecības hormonu izraisīta strīda.

Bet tā jocīgi jau ir ar visām bērnības traumām; ir cilvēki, kuriem ķeras, un ir cilvēki, kuriem neķeras, un figviņzin kā tas strādā. Cilvēks ir tā, ē, diezgan subjektīvi iekārtots - palasi kaut vai fmylife.com, cik nenormāli dažādi ir iemesli, kādēļ cilvēks var būtībā pateikt, ka piedrāž savu dzīvi.

Manā pasaulē mātes vienkārši mīl:) Gan nominatīva, gan akuzatīva versija ir derīga.

Oi, kā Tu, Skuka, proti īsto un sāpīgo tēmu aizskart :) Caurmērā meitu ļaunās un nejaukās domas par mātēm (un tēviem ar`) izbeidzas tad, kad viņas pašas kļūst pieaugušas. Bet ir cilvēki, kuri nekad nekļūs pieauguši un uzvedīsies dzīvē kā smilšu kastē - tipa ar lapstiņu pa galvu un smiltiņas actiņās :).
Divi literāri piemēri gan mani mulsina - Vizmas Belševicas "Bille" un Dagnijas Ķimeles "Asja". Viņas noteikti nebija tie cilvēki, kuri citiem smiltis actiņās, bet tā šausmīgā nekad neaizmirstā un nepiedotā pāridarījuma sajūta... Iespējams, tiem, kuri piedod, nav iemesla justies pārākiem, jo varbūt viņiem tik ļoti nekad nav sāpējis, bet tikai varbūt...

abas minētās grāmatas lasot bija jāraud, bet tās palīdzēja pašai tikt galā ar senām lietām.

Jā, desmitniekā - par Bili un Asju.

Kā redzi, cilvēki nav izlasījuši ierakstus, kurā es runāju specifiski par situāciju, ka māte bērnam ir nodarījusi pāri, un ekstrapolē uz "kā tad, viņa nevienu necienīs, kamēr viņu pirmo nesāks cienīt". Kā tas nebija domāts. Bet nu acīmredzot tas nav būtiski, tavs žurnāls, kā gribi, tā citē.

Nu, ko. Atvaino. Visi jau te pārspīlē, arī es un tu.

Nu pie sirc jau neņēmu ;)

"Iecietība un sapratne, tāpat kā cieņa, ir jānopelna... Un, starp citu, iecietība pēc definīcijas ir upuris"
Mhm, labi teikts. Tā viš i.

Nez, es parasti esmu iecietīgs un cienošs pret jebkuru, līdz tam brīdim, kamēr nēsmu pārliecināts ar konkrētām darbībām un attieksmi pret mani, ka subjekts nav pelnījis manu cieņu. Vispār darbībām jābūt atkārtotām - jo kļūdīties arī ir cilvēcīgi.

Aha. Savādāk kaut kā dīvaini sanāk, ja visapkārt visiem speciāli jānopelna, ka pasaku "paldies", piedāvāju vietu sabtransportā vai pie brokastu galda pasniedzu cukurtrauku. Nez vai pats esmu tik ļoti pelnījis, lai apkārtējie censtos nopelnīt manu labvēlību pret viņiem:)))

IMO (kas pazuda diskusijā) ir minimālais "iecietības un cieņas līmenis", kas tiek piemērots visiem, ieskaitot pilnīgas padibenes, un (kas gan neparādījās diskusijā) arī "bāzes līmenis", no kura sākot, tiek pielikts vai atņemts, zem minimālā nenolaižoties.
Tbš, pirmoreiz satiekoties, pieņemam, ka cilvēks ir gana okei, lai paspiestu roku, pateiktu "labdien" un paklausītos, kas tad šim ir sakāms, bet cilvēks ar savu izpildīšanos var arī nonākt zem šī bāzes līmeņa. Un, ja tā ir noticis, tad tā ir noticis, resets atpakaļ uz bāzes līmeni nenotiek tikai tāpēc, ka kāds nolasa morāli par to, cik slikti ir būt neiecietīgam un nesaprotošam.

Šaubu nav, ka ir gatavās maitas, kas kādam ir mātes. Un kādam meitas.

Fair enough, bet sākotnējais ieraksts jau bija par konkrētu kopu: "daudz sieviešu Cibā", nevis tik abstrakti, ka "visi, kas runā par mātēm slikti, degs ellē".

Mēs, protams, varam pieņemt, ka viņām visām ir mātes - padibenes, kurām nav vērts pat palīdzēt piecelties, ja viņas pakrīt, bet vai tomēr nav zināms statistisks tad pamats arī domāt, ka (pieņemot, ka "daudz sieviešu Cibā" daudzums ir pareizi novērtēts) varbūt nemaz tik traki ar visām šīm mātēm nav?

Nu, ja runa ir par noteiktu, saskaitāmu kopu, tad korekti būtu bijis iedziļināties šajos gadījumos un analizēt atsevišķi daudzās iespējamās versijas, piemēram:
- cilvēks vienkārši izlādējas, bet dzīvē cenšas izturēties max jauki,
- beibe nez ko grib no mātes un nenovērtē visu, ko māte ir beibei sniegusi, (uz ko varētu attiekties ierakstā formulētais "vai iemesls tomēr neslēpjas drīzāk bērnu neiecietībā un egoismā, nespējā saprast un piedot. Kurlumā.")
- beibei māte maita.
Visu šos trīs variantu noreducēšana uz vienu, vidējo, arī ir tas, par ko es sākotnēji sacepos.

Godīgi sakot lasot izskatās, ka pārpratums varbūt ne tik daudz dēļ reducēšanas uz venu vidējo, bet dēļ uzskata, ka pat tā vajadzība izlādēties nemaz nevar rasties, jo tā nevar būt. Māte ir jāmīl, automātiski un viss, a ja kaut kādas sliktas jūtas vispār rodas, tātad jutējs ir egoists un pati jūtu esamība automātiski ir neiecietība un necieņa.

Savukārt 'mātes maitas' - tie ir ekskluzīvi reti krimināli gadījumi, par kuriem lasām tikai pasakās, un kas nekādā gadījumā te apkārt nenotiek.

Nja, es tāpat.

mandomāt tapēc, ka tas notiek bērnībā, tapēc atstāj tādu ietekmi uz visu mūžu, ka viens nevar savai mātei neko piedot, bet cits var piedot visu. tieši bērnības pieredze, kad persona veidojas. un vecākiem tas ir svarīgākais un iespējams vienīgais laiks, kad viņi to var būtiski ietekmēt.

nujā, bet te arī tāda nereāla prasība pēc ideāliem vecākiem. in real world we get just people. and if that's not good enough, tough tittie.

kur prasība pēc ideāliem? es tikai apgalvoju, ka nespēja/spēja pieņemt savus vecākus veidojas agrā bērnībā un tapēc a) var fundamentāli ietekmēt visu dzīvi, saglabāties visu mūžu, b) vecākiem tas ir brīdis, kad to var vieglāk ietekmēt.

a) - jā, protams, var. notikumi, kas fundamentāli ietekmē dzīvi, var notikt dajebkad.

b) - "vieglāk" ir relatīvs jēdziens, kāpēc es arī iekomentēju. protams, vecākiem ir fiziski/loģistiski vieglāk, jo viņi tipiski ir bērna tuvumā daudzkārt biežāk. taču tā kā bērns nav "mazs pieaugušais", tad ir psiholoģiskas atšķirības un attīstības lietas, kas, manuprāt, padara izvērtēšanu par to, kā labāk rīkoties konkrētā situācijā grūtāku, jo mazāks bērns ir (nu varbūt atskaitot to vecumu, kad bērns vēl tikai ēd un guļ). līdz ar to es diez vai apgalvotu, ka kopsummā vecākiem ir īpaši vieglāk bērna bērnības laikā.

Jā, tieši bērnībā vecāki var sastrādāt daudz kļūdu, jo katrs bērns nāk ar tik atšķirīgiem "dotumiem", un tur jābūt gatavam pedagoģijas ģēnijam, lai saprastu, kā kuru reizi būtu labāk pareizi... nē, nevis pareizi, bet mazāk traumējoši rīkoties. Un es nekur arī neesmu noliegusi, ka šai vecāku attieksmei un reakcijām nebūtu seku tālākā dzīvē, ciktāl vecāku rīcība var mazināt vai paspilgtināt iedzimtības spožumu vai postu - bet es tik un tā turpinu uzskatīt, ka savstarpēja iecietība, piedošana, cieņa un, ideālā gadījumā, kaut kas līdzīgs mīlestībai ir pieaugušu bērnu un vecāku attiecību pamats un norma. Un ka pretējie gadījumi ir vienkārši slimas sabiedrības slimi izņēmumi.

es laikam neprecīzi izsakos. zinātniski pētījumi liecina, ka vislielākās un ātrākās izmaiņas smadzenēs notiek agrā bērnībā un traumu (fizisku un emocionālu) laikā. tā kā vecāki ir kopā ar bērniem (vai arī nav) to agrā bērnībā, tad tieši attiecības ar vecākiem ir cilvēka uzskatu pamats. attiecīgi ir tendence saglabāties visu mūžu. un diviem dažādiem cilvēkiem var būt dažādi, abiem kopā ar mātes pienu veidojušies.

es piekrītu skukai par savstarpēju pieņemšanu, piedošanu un cieņu, bet tas ir tapēc, ka tā esmu audzis. un ja man arī ir kas ļauns par saviem vecākiem sakāms, tad es to nerakstu cibā, jo mani vecāki pret saviem tā neizturējās.

Votjā, bet (hipotētiski) ja cilvēka vecāki ir pieraduši pirms bērnu savākšanas no dārziņa/skolas/whatever uztaisīt killerfestu par to "cik mani bērni drausmīgi" (es neākstos - bērna pirmsskolas apmācībā mātes vecāku sapulcē sacentās, iztēlojot, cik ļoti VIŅU bērni ir nesavākti, neuzmanīgi, dauzonīgi, stulbi un citā veidā nejēdzīgi, un nē, MANS jau nu VISPĀR - kas man šķita pilnīgs ārprāts, (hehe, neiecietība izlīda)), tad šādam cilvēkam pieaugot izlādēties cibā un smaidīt sejā būtu pilnīgi normāls pasākums.

Es formulētu nedaudz diferencētāk - šī spēja summējas no vismaz divām lietām. Pirmā - tas, cik labi/slikti mēs vispār kaut ko spējam pieņemt, kas nesakrīt ar mūsu pozīciju. Tolerance un pielāgotiesspēja vs. ragi gaisā un kareivīgums pret visu. Otrā - attiecības konkrēti ar saviem vecākiem. Riskēšu pieņemt, ka pirmā spēja tiešām visizteiktāk veidojas agrā bērnībā. Un otrā - summējas pa visas bērnības laiku.

Ja kāds ļoti izkrīt pirmajā, tad pat samērā nelieli konflikti ar vecākiem var izvērsties nesalīdzināmi lielākā skandālā nekā absolūtos mērogos stipri lielākas nesaskaņas, savienotas ar vairāk tolerantu īpatni.

Un laikam nav vērts īpaši diskutēt par to, ir vai nav nākošā paaudze mazāk toleranta par iepriekšējo. Jautājums tikai, vai tas labi, vai slikti. Bet tas vismaz daļēji izskaidro skukas minēto sākumjautājumu.

Pārspīlēts par to bērnības megaiespaidu līdz kapa malai. Vēl pusaudža gados biju cieši pārliecināts, ka visu ko itin nekad nevarēšu piedot nedz mātei, nedz patēvam. Gadiem ritot, uzstādījumi ir pamainījušies.

katrā gadījumā var būt savādāk, un mainīties, apgūt jaunas iemaņas var arī veci cilvēki. tas nemaina bērnības megaiespaidu. var peldēt pret straumi, kamēr bērnībā uzskatu veidošanās notiek ļoti ātri un viegli. un bieži pārējais tiek uz tā būvēts.

jā, baigais sviests par to nopelnīšanu.

taisni_bērni

Nu, tur jau tik medaļas divas puses. Var būt, ka konkrētā persona ir tāda, kuru var "pieciest" tikai ļoti sakožot zobus un pie sevis murminot "tu man visu dzīvi esi sabojājusi" un var būt arī tā, ka konkrētais cilvēks ir īsta "dieva pienenīte, aber pats "piecietējs" ir gnīda, kuru cilvēks kaitina tikai ar savu esamību vien:)) Visbiežāk sastopamie ir dažādi pārejas posmi, droši vien.

Un nav tā "iecietības" esamības vai neesamības problēma. Skaidrs, ka, ja ir domstarpības, tad viens vai otrs iesaistītais cilvēks ir gnīda. Visdrīzākais, abi. Un izmērīt, kurš lielāks, ļoti grūti:))

'Iecietība un sapratne, tāpat kā cieņa, ir jānopelna...' != 'Aci pret aci, zobu pret zobu'
Pasaule nav tikai melna un balta.