Ak dies, ak dies, ko tādu māte var nodarīt bērnām pāri pirmajā dzīves gadā? Es jautāju gadījumam, ja man kādreiz būs dēls.

Piespiest sēdēt uz poda! Ja ticam Freidistiem, ko tādu neviens nespēj izturēt!!!

pirmajā dzīves gadā un it īpaši pusgadā cilvēks ir absolūti neaizsargāts un pilnībā atkarīgs no pieaugušajiem, un bez tiem aizietu bojā dažās dienās, un viņš to labi zina, un ik pa laikam bļauj, lai netiktu pazaudēts vai aizmirsts. kontakts ar māti viņam dod drošības sajūtu. ja māte ignorē bērna vajadzību pēc šīs drošības, it kā radinot pēc patstāvības, ļaujot viņas vienam bļaut gultā un neņemot rokās, vispār pieejot pie bērna tikai lai pabarotu un pārģērbtu, bērns ar laiku pie tā gan pierod, bet uz visu atlikušo dzīvi viņam zemapziņā paliek uzskats, ka viņš ir nemīlams, slikts un nevienam nevajadzīgs. te rodas tie depresīvie tipiņi, par kuriem nevar saprast, kāpēc viņi tādi, ja nav objektīvu iemeslu. šos pamatus vairs nevar mainīt ne ar kādu p-terapiju. par to pēdējos 20 - 25 gados cepas vai visi psihologi. kad gaidīsi bērnu, gan jau sameklēsi kādas bērnu psiholoģijas grāmatas vai paprasi man :):) un freids te ir garām. paguglē drošā piesaiste, drošā pieķeršanās, zīdaiņu depresija.

tas, protams attiecas uz abiem dzimumiem, bet vīrieši biežāk izdara pašnāvības un nerunā par māti.

Šitam psihologus sviestam es neticu. Kad auzdināju meitu, bija modē Spoks. Es viņu rokās vispār neņēmu kā zīdaini. Pilnīgs aburds. Bet, zvēru, varu likt galvu un aknas ķīlā, un citus orgānus- esmu droša, ka viņai pēc tam kādreiz šķitis, ka trūkst/trūcis mīlestības. Un vēl - ko lai iesākam ar visiem tiem nabadziņiem gadu simtiem un, atvainojos, tūkstošiem ilgi, kuru vecāki vienkārši gāja lauku darbos un zīdaiņus atstāja mājās ar citiem, visdrīzāk jau neieintersētiem sīčiem? Kas varēja arī sadunkāt tādu zīdaini, la nebļauj. Vai tie, kurus iekāra koka zarā, lai vilks neapēd, kamēr paši pa pļavu? Ak, nabadziņi.

Vot zini, aizej varbūt uz krīzes centru un pasaki izvarotām sievietēm, ka gadu simtiem un tūkstošiem sirotāji ir masveidā drāzuši sievietes un pie tam vēl apsituši viņu vīrus un bērnus da uzšķērduši zīdaiņus. Ak, nabadzītes. (A jūs te par cietējām iztaisījušās, redz.)

Tas ir kaut kāds absurds, cilvēki sēž mājās/birojā pie datora, ledusskapī ēdiens, bankā nauda, zābaki un silts ziemas apģērbs ir un būs, bet spriedelē par to, ka citi, redz, negrib dzīvot viduslaikos.

Sviests kaut kāds, atvaino.

Piedod, bet kur ir tiešā un viegli saskatamā sakarība starp izvarotām sievietēm un to, ka visas traumas rodas pirms gada vecuma?

Atbilde bija uz komentāru par bērniem, kas viduslaikos tika audzināti citādi. Un analoģija iekš tam, ka pagātnē daudz kas bija citādi, ieskaitot sirošanu un varošanu. Izraut no vēsturiskā konteksta vienu konkrētu rīcības modeli un salīdzināt to ar mūsdienām ir absurdi, vismaz ja tas tiek darīts pēc principa "toreiz tā darīja, a tagad gan psihologi visu samudrījuši".

Tas ir absurdi, bet ne mazāk absurdi kā salīdzināt traumēto bērnu - zīdaini, kas uzsēdināts uz poda pirms gada vecuma - ar izvarotu sievieti un pieprasīt, lai pret abiem izturas ra vienlīdz lielu līdzjūtību un par abiem birdina rūgtas saras.

piezīmēsim, ka traumēto zīdaini, kas uzsēdināts uz poda pirms gada vecuma, tu pati izdomāji. Sākotnēji runa, ja es pareizi sapratu k. komentāru, bija pavisam par ko citu, t.i., par reālu mīlestības... da vienkārši "iecietības un sapratnes" trūkumu bērnībā, kam ar podu sakara nekāda nav.

saakarība ir. ja izvaicā kāpņu telpā izvarotās un prasa, kāpēc viņas pilnā rīklē nekliedza pēc palīga, nereti izrādās, ka kautrējušās pie svešām durvīm dauzīties. tas tieši ir pirmā gada sekas (nu ko nu es, pati jau pie visa vainīga, neviens man nepalīdzēs utt)

Piedod, bet par to, ka nekliedz tās, pret kurām mātes 1 gadā slikti izturējušās, ir no pirksta izzīstas glupības.

nu psihologi teiktu citādāk. es, protams, vienkāršoju. esi dzirdējusi par upura - varmākas atiecībām. ir ļaudis, kas nemitīgi izrādās upuri. jeb ieņem upura pozīciju. bērni, kuriem nemitīgi dara pāri, arī pēc skolas nomaiņas. sievas, kuras visu laiku uzraujas uz vīriem varmākām. tas ir arī no drošās piesaistes atkarīgs - tie, kas zemapziņā uzskata sevi par nevērtīgiem un tādiem, kas nav pelnījuši labu apiešanos pret sevi, arī nevilšus uzmeklē tādus, kas viņus pazemo. par šo tēmu ir laba tīklā par velti lasāma grāmata http://rapidshare.com/files/101307140/SievietesKasMilParDaudz.zip.html

Klausies, un man ir viens loģisks jautājums - ja viss svarīgāksi notiek līdz gada vecumam, tad mātei ir galvenais būt labai tad, un pēc tam viņa katru dienu var sist bērnu ar galvu pret galdu, nekas paliekoši slikts jau nenotiks?

nu neizliecies taču dumjāka nekā esi. jo mazāks bērns, jo vieglāk viņu smagi traumēt. ja metīsi pret galdu jaundzimušo, paliks slapja vieta. ja metīsi ar tādu pat spēku divgadnieku - lūzumus varēs salabot droši vien. ja tevi - metējs atrausies bietē. tāpat ar psih traumām. piesaistes modelis veidojas līdz 3 gadiem, bet pamatā izveidojas pirmajos 14 mēnešos, kaut kā tā. bērns jāaudzina arī vēlāk, bet pamats ir īpaši svarīgs.

es gan ticu - jo esmu to izgremojusi caur sevi.
nu ja, spoks. tev bija talants citā veidā izrādīt sirsnību un mīlestību, un tā tu to kompensēji un laboji. ja mātei nav īpaša talanta uz sirsnības izrādīšanu, tad pēc šī vēsās attiecībās pavadītā gada sirsnīgas attiecības tā arī neizveidojas. bet te jau arī ir atbilde uz tavu jautājumu - kāpēc tik daudziem cilvēkiem sliktas domas par māti vai bērnību. jo šī paaudze auga pēc spoka, turklāt mātes 2 mēnešos gāja uz darbu, atstāja diennakts silēs un tamlīdzīgi.

gadu simtiem un tūkstošiem - cilvēki dzīvoja lielos baros, par zīdaiņiem rūpējās citi bērni un večuki (sk balto grāmatu), un dienām ilga bļaušana parasti nebija iespējama, jo ko cilvēki padomās. jā, koka zarā iekāršana ir tas pats kas šūpulis, kuru pakratīt spēj pat mazs bērns. tā ir aijāšana, kurai senos laikos tika piešķirta vēl kaut kāda mistiska nozīme. šūpošana nav tas pats, kas pamešana novārtā. vēl senākos laikos (ir saglabājušās ziņas) pie mums mātes bērnus nēsāja sev līdzi piesietus pie rumpja, tāpat kā tagad āfrikānietes.

es arī ticu nešaubīgi :)
(kaut gan arī esmu Spoka grāmatas mammu paaudze - svaine aizdeva kā nez kādu dārgumu, drusciņ palasīju un iemetu kaktā. raudžos atnākušās radu tantes šausminājās par "pieradināšanu pie rokām" - padlaiku hrestomātija)
un pilnīgi piekrītu par senlaiku dzīvesziņu.

Es atvainojos, bet, ja pareizi atceros, kad biju Parīzē, mums stāstīja, ka (nezinu vai Francijā vispār, bet Parīzē vismaz) bērni tiek sūtīti uz vietējiem silītes variantiem jau 2os mēnešos, jo ģimene ar vienu pelnītāju īsti nevar Parīzē izvilkt un tādi pabalsti gada garumā tur nav.

Un kaut kā neviens īpaši neizceļ Franciju kā masveida pašnāvību zemi un tās cilvēkus kā depresīvos tipus.

un ebreji tādus pašus atstāj kibucos, un pēc tam viņi pārvalda pasauli.
tas jau atkarīgs no izpildījuma - vai tā kā pie mums bērnu namos vai tā kā kibucos, kur ir pietiekams skaits profesionālu pieaugušo (par franciju nezinu).

Man jau šķiet, ka cilvēki nekad nav bijuši īpaši laimīgi. Ar šādu vai tādu audzināšanu. Tikai mēs, 20./21. gs. ļaudis varam atļauties visādus psiholoģiskus eksperimentus un meklēt skaidrojumus savām milzīgajām eksistenciālajām skumjām.

Mani laikam arī pēc Spoka audzināja. Nē, vispār bija vēl interesantāk. Vecvecāki pārstāvēja domu, ka bērniņš jāmierina, kad vien viņam (man) uznāk raudamais, bet vecāki uzskatīja, ka bērnam jāmāca patstāvību un jāļauj savu reizi izbļauties. (Es to zinu, jo esmu ģimenes stāstus saklausījusies). Mani vecāki kādu laiku dzīvoja vienā dzīvoklī ar vecvecākiem. Tā nu es dabūju abu veidu pareizās/nepareizās audzināšanas. Interesanti, vai tas ir mani ietekmējis? Es te tikai tā prātoju.

Jā, es Tev piekrītu par to lamīgumu. Bet visi šie psihologu skaidrojumi, manuprāt, bieži (es nesaku, ka vienmēr) stāvokli tikai pasliktina. Cilvēks atrod sev visādas bērnības traumas un tām pieķeras kā sevis attaisnojumam.

nē. vainošana un sevis attaisnošana ir tikai stadija. saprotot un piedodot var daudz ko vērst uz labu.

senajos laikos laimīgumam nebija tāda tirgus vērtība. tad pazemība un kalpošana un līdzatkarīga ziedošanās bija cienījama. tikai tagad daudz kur tiek uzsvērts, ka, piem., tiek meklēti nevis centīgi un izglītoti darbinieki, bet droši, pašpārliecināti un tādi, kas labi iejūtas kolektīvā. tās ir tieši no drošās piesaistes atkarīgas īpašības. agrāk bija ciešanu kults mākslā, tagad atkarība un līdzatkarība (kristīne un edgars) ir fui. viss mainās.

gan jau tevi tas ir ietekmējis, bet to tu pati vislabāk zini :):) tu varēji izaugt par manipulatori, izmantojot dažādus audzināšanas stilus un ka no katra pieaugušā var dabūt ko citu :):) bet tas laikam nav noticis :)

Tu spried gudri un līdzsvaroti, un gandrīz visam Tevis teiktajam es varu piekrist - mana nepatika pret psiholoģiju kā tādu, iespējams, ir briedusi negatīvā pieredzē ar šīsnozares pārstāvjiem un literatūru. Bet citādi - tā tas ir, kā Tu raksti, un, protams, ka katrs bērns veidojas un ietekmējas vispirms ģimenē un no vecākiem, un tās ietekmes vienmēr un visos laikos ir bijušas sarežģītas. Bet šodien tās, manuprāt, tiek pārāk analizētas, tām piešķirta pārāk liela nozīme. Kaut vai tāpēc, ka mātes, cenšoties sekot visiem šiem audzināšanas un psihologu padimiem, kuri ir tik pat mainīgo, kā nostādnes citās zinātnēs, bieži sabrauc grāvjos, ignorējot savu intuīciju. Jo ideālu bērnību taču nevienam nevar nodrošināt. Un arī par daudz klaji izrādītas mīlestības nav labi, jo var padarīt bērnu atkarīgu. Tas viss ir pārāk sarežģīti, lai šādā te veidā nonāktu pie kāda kopēja secinājuma.

paldies! tā mīlestības izrādīšana normāli ir funkcija no vecuma - par bērnu jārūpējas, kamēr viņš to pats nevar, bet pamazām jānoiet malā, kad bērns var pats par sevi parūpēties. bet ej nu sazini, kādi klikšķi mātēm galvā ieslēdzas!