Laika krātuve [entries|friends|calendar]
citronmeetra

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

Klusētāja vasara [01 Aug 2011|10:03am]
Es nerakstu. Vasara ir tik un tā. Neatkarīgi no tā, vai es kaut ko pierakstu vai nepierakstu. Man šķiet, es tik daudz reizes esmu pamanījusi vienus un tos pašus laika pagrieziena punktus, pierakstījusi vienu un to pašu līdzīgiem vārdiem, ka nupat man jau ir gana. Es vairs tikai skatos. Paskatos un pietiek. Vasara ir.

Par personīgo. Pavasara sapņi pārziedēja un saplaka, es atskurbu no iemīlēšanās un nu jau atkal esmu viena pati. Varbūt par vēl vairāk viena kā iepriekš. Kaut gan pavasara draugs vēl ir tepat tuvumā, rūpējas un zvana, sola rūpēties pat ziemā, bet es sevi nemānu. Šī ir vienatne un nekas cits. Varbūt pirmo reizi mūžā es pilnīgi apzināti gāju pretī tam, ka tagad būšu viena, pati par sevi.

Par materiālo. Šī ir nabadzīga vasara. Lietus un regulāras aprūpes trūkums izpostīja pat manus pieticīgos garšvielu podiņus uz balkona malas. Un visa mana materiālā dzīve šovasar ir tieši tāda - vietām sakaltusi, vietām izmirkusi līdz puvumam, bet izaudzis nav nekas prātīgs. Sakaltuši laksti un sapuvušas saknes. Pa piecītim līdz tādam un tādam datumam. Humpalu saimniecība.

Par mākslu. Esmu paveikusi gandrīz visu, kas bija plānots vasarā. Tagad vēl jāuzglezno pāris jaunas bildes līdz septembra vidum. Uztaisīju vasaras izstādi, tā bija neliela, bet kvalitatīva. Izlēju čugunu. Uztaisīju cilvēku-kalnu performances, un tās, neskaties uz manām bažām, izdevās labākas kā cerēts. Bet tur maz manu nopelnu, vairāk citu cilvēku palīdzība un Dieva žēlastība, kā arī labs ainaviskais fons. Bet es neesmu mierā ar sevi arī pa mākslas līniju. Vārgi un klusi tas viss ir. Es čabinos pati savā nodabā un netieku uz priekšu. Jaudīgāk vajadzētu, jaudīgāk to visu. Ar pārliecību un bez žēluma pret sevi.

Vēl mēnesi būs vasara. Vēl mēnesi. Klusētāja vasara.
6 comments|post comment

Domas spriņģo pavasarīgi [05 Apr 2011|06:17pm]
Pati pie visa esmu vainīga. Tuvākajos mēnešos būs tik daudz darba, ka man jau tagad šaumās mati ceļas stāvus. Un pa kuru laiku man bučoties un draudzēties, skatīties pavasari un lasīt grāmatas? Labi gan, ka darāmie darbi ir mākslas darbi. Tas motivē. Tikai man nav laika draudzēties ar jauno brūtgānu un arī priekš vecā brūtgāna nav laika. Sazvanāmies pa telefonu un runājam par to, cik jauki būtu tikties. Muļķa babulis es tomēr esmu.
1 comment|post comment

Par ko es domāju naktīs un rītos, kā arī dienas laikā [27 Mar 2011|10:41am]
Rīts ir burvīgs. Pamodos pēc jaunā laika deviņos. Manam ierastajam ritmam tas ir pavēlu. Kopš rīti kļuvuši gaiši, es mostos agri. Bet pagājušajā naktī atkal atnāca Nemierīgās Domas, un es pamodos ilgi pirms rīta gaismas un labu laiku nevarēju aizmigt. Nemierīgās Domas mani nelaida vaļā. Šoreiz tās bija ļoti nemierīgas domas par naudas mazumu un izdarāmo darbu daudzumu. Ar Nemierīgo Domu detalizētu atstāstījumu jūs nemocīšu, gan jau, ka paši zināt, cik griezīgi spalgas un negantas ir tādas domas, kas virpuļo galvā laikā starp četriem un pieciem no rīta, starp nakti un rītu, tajā vistrauslākajā un neaizsargātajā diennakts laikā, kad nejūti sevi pat īsti kā cilvēku, drīzāk kā murskulī sarāvušos nervozu kunkuli, pakļautu katram nejaušam impulsam.

Tagad ir dulla galva, un es īsti nezinu, kurp skriet, ko darīt, kā iespējami saturīgāk pavadīt šo dienu. Nākošo dienu, nedēļu un mēnešu laikā jāizdara neganti daudz. Ir milzīgs vilinājums iesēsties mašīnā un braukt uz Parku. Arī tur ir daudz darāmā, bet Rīgā jāpaveic vēl vairāk, tāpēv mēģinu sevi no braukšanas atrunāt.

Līdz ar gaismu un sniega kušanu manī ir atklusi arī māksliniece. Varu atkal domāt, atkal "redzu" savus nākošos darbus un pat spēju pieķerties to īstenošanai. Zīmēju skicītes un līmēju lapiņas pie molberta. Tam viss jādabon gatavs ļoti drīz. Kur es biju visu ziemu? Kāpēc es tik ilgi nevarēju pat tuvoties domām par jauniem darbiem. Viss slīdēja projām, visas idejas bija nedzīvas. Un tā mēnešiem ilgi. Arī tagad vēl neko tā īsti neesmu paveikusi, bet skaidri un pārliecinoši jūtu, ka ir nospriegojušies tie mazie, neredzamie pavedieni starp galvā mītošajām idejām un to iemiesojumu taustāmās formās.

Nu tā. Eju tagad dzīvot.
8 comments|post comment

[20 Mar 2011|10:49am]
Svētdienas rītā sacepu pankūkas un uzvārīju cigoriņu kafiju. Sanāca tādas lauku brokastis. Vēdinot no virtuves laukā piepankūkoto gaisu, plaši atvēru virtuves logu un arī ārdurvis koridorā. Mājā ieplūda mikls, pēc dubļiem smaržojošs pavasara gaiss.
Visur pēc ziemas ir putekļi un pleķi, viss jātīra un jāberž, bet man tā īsti nav spēka. Es nezinu, kas tas ir. Tas nav nekāds pavasara nogurums, lai gan pavasaris šo dīvaino spēku izsīkumu pastiprina. Ir tā, it kā no manis pa pilienam vien zustu spēki. Jau ilgi. Varbūt pat gadiem ilgi. Es strādāju bez prieka, es neko tā īsti negribu, es stāvu un skatos, kā aizslīd laiks, kā dzīve ar mani slīd arvien uz priekšu, un viss ko varu darīt, ir stāvēt un skatīties. Pat radošās lietas prasa no manis milzīgu piespiešanos. Un tieši tas mani biedē. Agrāk tieši māksla bija tas, ko es varēju darīt pat tad, ja neko citu nespēju. Tagad ir grūti pat domāt par mākslu. Tas ir biedējoši, bet es arī nezinu, kā ar to tikt galā. Kāda tur māksla? Jau putekļi prasa tik daudz spēkus, ka brīžiem gribu padoties.
Ai, ko es te gaužos. Varbūt tas ir pilnmēness, kas mudina mani šo visu stāstīt.
6 comments|post comment

[07 Mar 2011|02:08pm]
Jūs te cibā šodien esat tik smieklīgas lietas sapostējuši, ka es semjos kā traka. Lieta gan tāda, ka jāsmejas man bez skaņas, jo būs grūti izskatidrot darba kolēģēm tādu zviegšanu. Esmu jau smejoties sakodījusi pirkstus un lūpas, es vairs nevaru!!!! Nerakstiet darba dienās tik smieklīgi!
Mīlu!
post comment

[06 Mar 2011|09:10pm]
Biju šodien Parkā. Tur ir brīnišķīgi. Mana vasaras istaba bija sakurināta silta, silta. Ziniet, es tiešām priecājos par siltām istabām. Pamodos šorīt tādā brīnišķīgā, gaišā rītā, siltā istabā, savā lielajā, smieklīgi čīkstošajā vasaras gultā. Pamodos teju laimīga. Kaķis gulēja blakus un vārstīja vaļā un ciet savas dzeltenās pūķa acis. Ilgi gultā lasīju. Pat viena nakts un viens garš rīts vasaras istabā dod tik daudz spēka, it kā es patiešām būtu ieelpojusi mazliet vasaras gaisa. Vispār šī patiešām bija laba diena.
Vakar no septiņu nedēļu Ēģiptes trimdas mājās atgriezās tētis. Satikšanās bija līksma un stāstiem pušķota. Man arī tā kā kļuva vieglāk ap sirdi attiecībā uz pārplīsušā radiatora jautājumu un citām saimnieciskām nebūšanām un būšanām.
Pastaigājos pa parku. Vietām saule sniegu izkausējusi jau līdz pašai zemei un tur redzami svaigi kurmju rakumi.
Saulrietā braucu uz Rīgu. Sarkanā, kvēlojošā saulrietā. Izskatījās, ka meži un sniegi deg.
3 comments|post comment

Ziemai izskanot [03 Mar 2011|09:37am]
Pavasaris tuvojas nepārprotami. Malka iet uz beigām, šausmīgi nāk miegs, vitamīnu krājumi izsīkuši, aukstumā darboties pārstājis ledusskapis. Un kā tāds pirmais agrīnais pirmsziedoņa pumpuriņš pagājušajā naktī pārsprāga darbnīcas radiators. Ap diviem naktī cēlos, āvu kājās gumijniekus un gāju slaucīt peļķes. Bet tagad ir atkal jauns, spirgs un ziemīgs rīts, un vakarā man būs gandrīz tāds kā randiņš ar džeku, kuram ir kliba kāja, militāra pagātne, milzīga pašapziņa un fotoaparāts.
Vakar biju šajā sezonā otro reizi uz kalna un secināju, ka pa ziemu esmu pārvērtusies kaut kādā stūrainā, neveiklā lempī. Tā jau tiku pa kalnu gan lejā, gan augšā, bet ķermenis pretojās visām darbībām kā nu prata. Varbūt līdz sniega nokušanai jārīko kaut vēl viena kalna diena.
4 comments|post comment

[04 Feb 2011|01:15pm]
Snorke, es Tevi lasu, bet kaut ko komentēt neuzdrīkstos, jo es neko daudz nesaprotu no vīriešiem. Apsveru domu, ka varbūt arī man vajadzētu izstāstīt to, kā man iet. Varbūt Cibiņi man palīdzētu saprast, ko iesākt. Ir vērts tikties vai nav vērts? Vai tikties ar S. vai ar K., vai varbūt vecais, mīļai ZS ir un būs mans īstais un vienīgais līdz mūža galam.
Tikmēr es nevaru naktīs izgulēties, mana galva draud pārsprāgt no domāšanas, vēl man ir klepus un mati būtu jānogriež, spēku izsīkums, un es nezinu, kā dzīvot tālāk.
5 comments|post comment

Vājums [19 Jan 2011|01:50pm]
Šajās lietus un šķīdoņa dienās mani ir panākusi neliela apslimšana. Es nezinu, kas tas ir, bet turos pretī visiem spēkiem un visiem iespējamiem līdzekļiem. Temperatūra nav, tikai sagurums, dulla galva, sauss klepus un sajūta, ka nav īsti labi. Šodien paliku mājās atpūsties un pacīnīties ar baciļiem.
Būtu jāsēž pie datora un jāraksta visādi papīri, bet negribas nu nemaz. Būtu jāiet laukā un jānošķūrē ūdeņainā ledus kārta no balkona, bet negribas. Turklāt es taču esmu apslimusi. Būtu jāsakārto māja un jāizmazgā grīdas, bet negribas. Būtu jāpabeidz gleznot bilde, kuru sestdien dāvināšu kādam labam draugam dzimšanas dienā, bet pat to negribas. Kaut kā rokas neklausa šodien.
Kaut arī man nav temperatūras un nekādu briesmīgu slimības moku, tomēr viss, ko spēju šodien darīt, ir gulšņāt ar grāmatu rokās, aizmigt un mosties, iedzert tēju un justies vāja un žēlojama.
9 comments|post comment

Restorānu gudrības. Glābiet! [11 Jan 2011|04:33pm]
Mīļie draugi! Kur Vecrīgā vai centrā lai aizeju vakariņās ar amerikāņu kungu? Kungam ir 60 gadi, mākslinieks, nav bagāts, tomēr nekāds bēdu brālis arī nav. Viņam garšo gaļa :)
Vajag vietu, kas būtu ar jauku atmosfēru, ne īpaši dārga, ne snobiska. Varētu būt kaut kas ar māksliniecisku piesitienu.
Es neko nevaru izdomāt.
Paldies jau iepriekš.
11 comments|post comment

[09 Dec 2010|11:11am]
Tā. No mājām laukā es tiku. Bet es neesmu pārliecināta, ka tikšu apakaļ sētā un garāžā bez pamatīgas rakšanās. No skata man šis sniegs patīk, bet no braukšanas viedokļa gan nemaz.
Pamods sešos. Bez modinātāja. Aizbruacu uz vingrošanu. Tagad par spīti visiem puteņiem esmu tikusi laicīgi uz darbu, bet sirds nemierīga - kā būs vakarā, vai tiešām netikšu mājās.
post comment

Gada gala domas [07 Dec 2010|11:40am]
Vēl nerakstīšu atskaiti par aizgājušo gadu. Vēl pa godam jātiek līdz šī paša gada beigām. Baigi gribas bagātus Ziemassvētkus, gribas visādus spīguļus un eglītei jaunus bumbuļus, un visiem foršas dāvanas un cept un šmorēt, lakot nagus jocīgās krāsās un aizbraukt uz kalnu. Bet realitāte ir tāda - mašīna jāremontē un jāved uz tehnisko apskati, un, ja paliks vēl kaut drusciņ naudas, tad jāiet pie trīs dažādiem ārstiem. Manas gada beigas parasti ir žēlabaini nabadzīgas. Nē nu tā vēl nav bijis, ka nav ko ēst. Bet jātaupa gan nežēlīgi.
Vakar ar ZS runājāmies skaipā un viņš man teica: tu vari dzīvot aukstumā un nabadzībā, bet tas nenozīmē, ka tev jācieš. Saņemies un neciet. Vienkārši esi brīva no ciešanām.
Uz to tad arī tagad tiecos. Dzeru kafiju un graužu darba vietas piparkūkas un esmu brīva no ciešanām. Patiešām.
Tomēr es nebeidzu cerēt uz bagātiem Ziemassvētkiem.
11 comments|post comment

Manas dzīves diena [24 Nov 2010|10:10am]
Aši kaut kas jāieraksta, lai pēdējais ieraksts nebūtu patētiskais 18. novembra teksts. Lieta tāda, ka par 18. novembri rakstīju pēc tam, kad biju ielūkojusies savā jaunības pierakstu kladē - dienasgrāmatā, kuru rakstīju septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā. Pārlasīju un pati biju pārsteigta par to, cik tie pieraksti ir dzīvīgi. Ir tur, protams, daudz muļķību un jaunības jūsmas. Bet tas izbrīnītais skatiens, tas asums un jūtīgums, ar kādu kādreiz esmu dzīvē skatījusies! Rakstījusi esmu īsāk un košāk kā tagad.
Palasīju pati sevi un sajutu, ka patiešām esmu nobružājusies pa šiem gadiem. Kļuvusi nejūtīgāka un daudzvārdīgāka. Nevar visu mūžu dzīvot ar septiņpadsmitgadnieka skatienu. Bet žēl.

Tātad. Šorīt man ir trīsdesmit pieci gadi, es esmu darbā, es dzeru kafiju (bez kofeīna), es čiepju laiku darbam un iztērēju to Cibā. Man priekšā ir lapa ar dienas laikā izdarāmo darbu sarakstu. No rīta nopirku pavisam vienkāršu Adventa svečturi, vēl biju vietējā veikalā pēc pārtikas, šovakar vakarā es mājās būšu viena - darīšu steidzamus darbus un kurināšu krāsni. Šī ir mana dzīve tagad.
6 comments|post comment

Sarkans, balts, pelēks [18 Nov 2010|03:05pm]
Pilns gaiss pelēka ūdens. Ne lietus, ne migla, ne melns, ne balts. Pelēks. Mitrs un drēgns. Samirkuši karogi. Daugavas ūdeņi saplūst ar debesu ūdeņiem. Braucot pāri tiltam, pamanu militāros kuģus, kas arī ir pelēki. Tik pat pelēki kā migla, tikai tumšāki. Tie stāv Daugavā kā milzīgi rēgi, bez skaņas, klusumā, iekūst miglā, un, ja saceltos vējš, man šķiet, tad kuģi izgaistu. Stāv cilvēki tilta malās kā sīkas pogas virtenēs virs Daugavas. Skatās miglā. Skatās pelēkumā. Mirkst jakas un kapuces, saslapst papīra karodziņi. Ja saceltos vējš, man šķiet, tad pogas sakustētos un aizripotu katru uz savu pusi. Bet es nepalieku skatīties kuģus un cilvēkus-pogas.
Braucu mājās tiltam pāri uz otru Daugavas krastu. Uz Pārdaugavu. Esmu tiltam pusē, kuģi man tepat blakus un Daugava apakšā, mašīnas spoguļos vēl redzu Rīgas siluetu, un viss ir tik pelēks kā pelni. No horizonta līdz horizontam, no pašas apakšas līdz pašai augšai. Tik pelēks var būt tikai tādās zemēs kā Latvija. Tur, kur nav ne īsti ziemeļi, ne dienvidi. Tajās zemēs, kas ir pa vidu starp siltumu un aukstumu. Tas pelēkums ir manējais. Es to pazīstu. Baidos no tā, bet tomēr tas ir mans. Un dažreiz, tādās dienās kā šodien, kad ir svētki un drīkst izrunāt lielus vārdus, man pie sevis klusi gribas pateikt, ka mīlu. Latviju.
Ne jau pat to, kas viņa ir - tāda nomocīta un neizdevusies. Vairāk par to, kāda viņa nav. Atmiņu Latviju mīlu un to Latviju, pēc kuras ilgojos, bet kāda tā, iespējams, nekad nebūs. Es nojaušu, ka mana tauta varbūt drīz izzudīs, atnāks citi laiki un citi cilvēki. Bet arī viņiem būs novembra migla un klusums virs Daugavas, un migla būs pilna ar seniem gariem, ar mums pašiem, kas tagad skrienam mašīnās ikdienu pār Daugavas tiltiem. Bezvārdu atmiņas. Bez skaņas, bez krāsas. Klusumā.
Un tad es to pasaku, esot tiltam pa vidu, Daugavai un miglai pa vidu, pelēkuma pašā vidū: es mīlu tevi.
7 comments|post comment

Novembris [16 Nov 2010|12:26pm]
Nav laika gari rakstīt, tikai gribu ātri iecibot, ka man vienmēr paticis novembris un patīk arī šogad. Gan šādās saulainās dienās kā šodien, gan arī pelēkajās, kad viss šķiet apstājies, satumsis un samircis. Novembrī man ir daudz spēka, vēl jūtu tepat pakausī elpojam vasaru un rudeni, vēl mani negurdina aukstums un tumsa. Novembris ir skaists un stiprs. Un tās skumjas - tās man vienmēr patikušas. Tādā laikā tikai adīt un lasīt, ēst ķirbjus un krāt spēkus lielajai ziemai.
post comment

Kaķu stāsti [10 Nov 2010|11:15am]
Skaistais kaķis tomēr nav mans kaķis, bet gan kaimiņu. Garāmejošs kaimiņš pamanīja kaķi manā pagalmā un atpazina kā piederošu citiem kaimiņiem.
Tagad es vairs kaķi nebaroju un mājā iekšā nelaižu, kaut arī viņš (nē, patiesībā tā ir viņa) nāk uz manu sētu katru dienu, sagaida mani vakarā pēc darba, ņaud pie loga un skrāpējas gar durvīm un vēl arvien nakšņo manā šķūnītī. Ai, stulbi vispār.

Ja es tomēr zvēriņu pieņemtu, šis nebūtu pirmais kaķis, kas pārcēlies uz dzīvi mūsu mājā no tā sauktās "Krievu mājas", kas atrodas kādus simts metrus tālāk, ieaugusi brikšņos. Krievu māja tā tika saukta, jo tur kādreiz dzīvoja tikai krievi. Tas bija sen. Manā bērnībā.

Savulaik no Krievu mājas pie mums uz pastāvīgu dzīvi pārcēlās (pārbēga) brīnišķīgs kaķis - tādā krāsā kā siāmietis, zilacains, mīlīgs kā eņģelis un traki gudrs, ļoti dzīvespriecīgs un kustīgs. Nodzīvoja garu, bagātu mūžu, un kļuva par ģimenes locekli un pat tādu kā garīgo skolotāju, jo ar savu neparasti patīkamo dabu iemantoja cilvēku patiesu apbrīnu. Mēs pat sākām ticēt, ka šajā kaķī, iespējams, ir iemiesojies kāds budistu gudrais, kas kaķa izskatā pēta pasauli un vienkāršiem līdzekļiem palīdz cilvēkiem iegūt sirdsmieru un gaišu skatu uz dzīvi. Lūk, šis izcilais kaķis vēl mazs būdams, kategoriski pieprasīja tiesības dzīvot pie mums un pēcāk nekur īpaši apkārt neklīda. Laikam tomēr bija īstās mājas atradis. Bet pelēkajai kaķenītei šis numurs cauri neies. Kaut arī man viņa ļoti patīk.

Tikai, lūdzu, lūdzu, nedāviniet man tagad kaķēnus, man patiešām šobrīd ir vieglāk dzīvot bez kaķa kā ar kaķi. Tā kā - nekādus kaķīšus.
2 comments|post comment

[04 Nov 2010|06:40pm]
Šodien ir priekšpēdējā keramikas pasākuma diena. Vakar dedzinājām raku. Forši. Tāda ņemšanās pa uguni un dūmiem, un liels satraukums katru gatavo darbu ķeksējot laukā no pelniem un mitrām skaidām, berzējot un pucējot, līdz atklājas, kas tad ir sanācis. Mani darbi vairāk ir kā eksperimenti, nekādi dižie lielās mākslas sasniegumi nav, bet nojausma par to, ko varētu darīt, gan ir radusies. Varbūt izmantošu dažas keramikas idejas vēlāk kādā izstādē.

No rīta biju ekskursijā uz Ovišu bāku un Irbenes lokatoru. Rudens ir īstais laiks, lai ciemotos šādas vietās. Nekādas jūtelības - vējš rauj galvu nost un liek acīm asarot, viss sarūsējušais, aplupušais un apdrupušias tieši tā arī izskatās, nav skaistu, maigu gaismu, kas noglazētu nesmuko. Irbenes tukšās militāristu pilsētiņas mājas izskatās pēc pilnīgas bezcerības, tur viss ir pagalam uz neatgriešanos, bet pati radio antena ir kā no vecām filmām par nākotnes kosmosa kuģiem. Tikai tā nākotne ir jau pienākusi un pagājusi. Antena gan darbojoties uz goda un kāds zinātnieks adītā, vietām caurumainā džemperī, mums, atbraukušajiem viesiem, stāsītja par to, kā viņš tver radioviļņus no saules. Zinātnieks arī bija tāds kā no grāmatām - viņš tikai pa pusei dzīvo šeit uz zemes, starp bijušās lielvaras pamestiem aparātiem. Zinātnieka domas un gars vairāk dzīvo tur, kur ir saule, kur ir miljoni citu sauļu, kur beizas visuma apjaušamās robežas un sākas nekuriene, par kuru neviens vēl neko nezina. Kad zinātnieks par to stāstīja, viņa vārdi sāka kvēlot arvien košāk un mēs klausījāms tā, it kā spētu ceļot viņa domām līdzi radio viļņos arvien tālāk un tālāk Visuma okeānos.

Tagad gan esmu atkal darbnīcā, neveikliem pirksiem lipinu mazītiņus porcelāna biķerīšus kā lempīgus ziedus. Varēju iet uz koncertu šovakar, bet es izvēlējos vēl dažas stundas pastrādāt darbnīcā. Nemaz nezinu, kad atkal kādriez man būs iespēja ņemties ar māliem, ar šamotu un porcelānu.
4 comments|post comment

Ventspils [01 Nov 2010|11:36am]
Esmu Ventspilī. Piedalos mazo formu keramikas skulptūru simpozijā. Tāpēc es arī varu piedalīties kaut arī kā keramiķis nekvalificējos nu nekādi. Esmu te jau kopš trešdienas un man te patik. Ventspilī es līdz šim esmu bijusi tikai kā ātri garām skrienošs, nejaušs apmeklētājs, kas paviesojas labi ja dažas stundas un skrien atkal projām. Bet tagad man ir teju divas nedēļais, lai strādātu un dzīvotos un pētītu, kā tad te viss ir. Un dzīvojos es labi. Daudz staigāju un skatos. Daudz ēdu visādos jaukos krodziņos. Daudz domāju, jo man ir daudz laika. Biju uz Aināra Mielava koncertu un tas bija labs un arī neizsakāmi skumjš koncerts, kurā Ainārs dziedāja tā it kā no savām dziesmām atvadītos. Svētdienas rītā es devos garā skrējienā pa pilsētu līdz jūrai un tad līdz molam, un tad "Jūras brīzes" saulainajā verandā dzēru apelsīnu sulu. Biju Ventspils katoļu baznīcā uz misi. Biju ciemos pie kādas Ventspils mākslinieces. Es priecājos laiku, kas man šeit ir dots, par to, ko redzu, par to, ka varu domāt par mākslu un daudz strādāt.

Lai arī izklaižu šeit man ir bez gala, tomēr strādāju es daudz. Brīžiem līdz pat vēlai naktij. Es pilnīgi neko nesaprotu no keramikas, tāpēc sākumā biju ļoti nobijusies un nezināju, ko īsti iesākt. Nu jau ir labāk. Esmu pat dažus mazus darbiņu uztaisījusi. Keramika ir tāda lēna un pamatīga. Rokas visu laiku mālos un māli - tā ir zeme, un visa tā darbošanās arī ir tāda kā ņemšanās ar zemi. Darbi aug lēnām. Lai kaut ko prātīgu uztaisītu man vajag daudz laika. Vēl negatavie darbi ir ļoti trausli, tikai mazliet cietāki par noteikās formās sakārtotiem putekļiem. Un tad vēl tā glazūru ķīmija, no kuras es neko nesaprotu. Tur, kur biju likusi zilu glazūru, tur iznāca okera dzeltena.

Dienas līdz šim bijušas saulainas un siltas. Ainavas ir tādas, ka jāskatās vēl un vēl. Rītos debesis ir dūmakainas un silti sārtas, tad dūmaka izkīst un saule kļūst arvien spožāka, košāka, ielas izgaismojas rudenīgās krāsās, ēnas tumst melnas un biezas. Skatos kuģus, skatos ūdeni, vakaros debīsīs ir zvaigznes. Es sen neesmu tik kāri skatījusies.

Tā es te dzīvoju un mācos.
2 comments|post comment

bez nosaukuma [23 Oct 2010|12:39pm]
Nu gan dieniņa!
1) Viena neizdevusies kūka - vidus jēls, malas sadegušas. Es visu ko protu pagatavot šajā plītī, bet, kā izcept kūku, patiešām nezinu. Nekas nesanāk. Citās plītīs esmu cepusi kūkas un viss ir izdevies.
2) Gabalu gabalos sašķīdis stikla cepamais trauks ar gandrīz gatavu ķirbi. Visa virutve vienos stiklos un ķirbjos. Saplīsa vienkārši tā - man rokās. Ne no kā.

Neatceros pieredzējusi tik neveiksmīgu mājsaimniecības dienu. Nu neko. Izcepu jaukas pankūkas no atlikušās kūku mīklas un pēc ķirbja grautiņa pusdienās man ir siermaizes.
Labāk braukšu uz darbu mazliet pastrādāt :(
4 comments|post comment

[20 Oct 2010|02:02pm]
Attiecībā uz ēšanu sapratu, ka gluži vienkārši ir jāpāriet uz aukstam laikam piemērotākiem ēdieniem. Jāēd pamatīgāk. Nevar vis vairs tikai no blenderētiem svaigiem ķirbjiem pārtikt un gaspačo. Sacepu kartupeļus brokastīs un uzreiz kļuva siltāk un labāk uz visu dienu. Esi sveicināts, vēlais rudens!
2 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]