* * *

10.12.09 14:57
pirmajā dzīves gadā un it īpaši pusgadā cilvēks ir absolūti neaizsargāts un pilnībā atkarīgs no pieaugušajiem, un bez tiem aizietu bojā dažās dienās, un viņš to labi zina, un ik pa laikam bļauj, lai netiktu pazaudēts vai aizmirsts. kontakts ar māti viņam dod drošības sajūtu. ja māte ignorē bērna vajadzību pēc šīs drošības, it kā radinot pēc patstāvības, ļaujot viņas vienam bļaut gultā un neņemot rokās, vispār pieejot pie bērna tikai lai pabarotu un pārģērbtu, bērns ar laiku pie tā gan pierod, bet uz visu atlikušo dzīvi viņam zemapziņā paliek uzskats, ka viņš ir nemīlams, slikts un nevienam nevajadzīgs. te rodas tie depresīvie tipiņi, par kuriem nevar saprast, kāpēc viņi tādi, ja nav objektīvu iemeslu. šos pamatus vairs nevar mainīt ne ar kādu p-terapiju. par to pēdējos 20 - 25 gados cepas vai visi psihologi. kad gaidīsi bērnu, gan jau sameklēsi kādas bērnu psiholoģijas grāmatas vai paprasi man :):) un freids te ir garām. paguglē drošā piesaiste, drošā pieķeršanās, zīdaiņu depresija.

tas, protams attiecas uz abiem dzimumiem, bet vīrieši biežāk izdara pašnāvības un nerunā par māti.