Pegijas · Lī · interjers

Paliec stāvoklī, der arī konceptuāli. ( lai gluži nesanāk dženderisms )

vispār ir tāda doma - pamēģināt kaut ko lielu kopā ar kādu iesēt, kopā lēni iznēsāt, un tad, cerams, dzemdēt. Bet tikai kopā. Ir jau bailīgi arī tas, bet es viens tiešām nevarētu. Viens tikai namiņā (par ko arī ir šis ieraksts)

tas kopā jau laikam ir tas atslēgas vārds, lai gan bailīgi ir vienam un kopā bailīgi un nav jau tā ka bez draudiem, bet kaut kāda jauna savādāka pieredze.

Ironija nav vitāli svarīga. Ironija ir apziņas parazīts

vismaz man šiem abiem ir pilnīgi atšķirīgi pielietojuma žanri - mīksta sirds nozīmē just pret cilvēkiem līdzjūtību (līdzjūtībai arī ideoloģiski nav nekādas vainas), bet ironija attiecas uz sliktu stilu vai nelietīgu rīcību. ir daudz jomu, kur ironijai nav vietas. piemēram, nav nekā debīlāka kā ironizēt par īstām emocijām vai ideālistiskām vērtībām. ko es bieži šajā valstī vēroju :/

Šis ir ļoti precīzi, ironija ir arī pateicīgs vairogs baiļu slēpšanai.

es arī absolūti par līdzjūtību. Redzi, tu gan nedod mums nekādas atlaides šajā valstī. Piemēram, tiem, kas ilgstošos barikāžu apstākļos kļuvuši rezignēti un īstenībā ir pie rokas ņemami, nevis apejami.
Un ironija man nav nedz sarkasms, nedz vīpsnāšana. Ironija piemīt arī objektiem pašiem, tas nav tikai attieksmes veids. Lūk, augsti attīstītais antiinelektuālisms, trulais burtiskums (kas nav augstākā precizitāte), klišejiskās metaforas ir ironijas trūkuma rezultāts.

es dodu atlaides un es dodu iespēju laboties, sniedzot, manuprāt, bieži trūkstošo informāciju, ka mērķis ir apgaismība visu dzīvo būtņu labā:))

bet nesapratu, kā tas ir - ironija piemīt objektiem pašiem?

vēl arī nesapratu, kas ir augsti attīstītais antiintelektuālisms? es nolēmu tev tagad visu laiku uzdot jautājumus, jo es bieži nesaprotu, ko Tu saki.

ironija objektos ir to dabiskais prerunīgums, paradokss, kuru var neironiski pamanīt, bet var arī nepamanīt. Un tas automātiski nenozīmē ironisku vērotāju.
attīstītais antiiltelektuālisms ir mans ironiskais oksimorons. Apzināta vēlēšanās nezināt. Un tā, piekrīti, ir trendā

dabiskais pretrunīgums piemīt prātam, bet labi, saprotu par objektiem, man patīk šī doma.
es aizdomājos, vai man arī piemīt antiintelektuālisms, laikam jau jā, jo kaut kādā ziņā es apzināti izvēlos neinteresēties par dažām jomām, bet nevis tāpēc, ka viņas ir sviests, tikai tāpēc, lai taupītu resursus un vairāk būtu šeit un tagad un iesaistītu dzīvē arī ķermeni.

tu neesi kautrīga

es pašlaik cenšos integrēt esamības psihedēliskos un jutekliskos aspektus, tā vietā, lai viņu ierobežotu. ja tas ir tas, ko Tu domā. nesen gnidrologs bija iekomentējis, ka sievietes prāts ir psihedēliskāks. nezinu, vai tas attiecas uz siev., vai drīzāk uz 4.eneagrammu.

varētu kādu brīdi eksperimenta kārtā maigi pieskarties visiem, kuriem gribās, neapsaukt sevī šo impulsu, un neaizslēgties uzreiz atkal, ja kāds instinktīvā vatefakā atgrūž

un pēc tam par to uzrakstīt!
ļoti labs projekts.

ar alkoholu, protams

par īsu

ja sirds nomīkstinās, tad ironija vairs nav vitāli svarīga.

Ironija ir labāka par sarkasmu. Bieži vien, ja ironija ir asprātīga, ļauj izvairīties no liekiem apvainojumiem. Bieži noder, ja nevēlies būt tiešs. Tāpēc ironija var būt aizsargmaska mīkstai sirdij.