ironija objektos ir to dabiskais prerunīgums, paradokss, kuru var neironiski pamanīt, bet var arī nepamanīt. Un tas automātiski nenozīmē ironisku vērotāju. attīstītais antiiltelektuālisms ir mans ironiskais oksimorons. Apzināta vēlēšanās nezināt. Un tā, piekrīti, ir trendā
dabiskais pretrunīgums piemīt prātam, bet labi, saprotu par objektiem, man patīk šī doma. es aizdomājos, vai man arī piemīt antiintelektuālisms, laikam jau jā, jo kaut kādā ziņā es apzināti izvēlos neinteresēties par dažām jomām, bet nevis tāpēc, ka viņas ir sviests, tikai tāpēc, lai taupītu resursus un vairāk būtu šeit un tagad un iesaistītu dzīvē arī ķermeni.
es pašlaik cenšos integrēt esamības psihedēliskos un jutekliskos aspektus, tā vietā, lai viņu ierobežotu. ja tas ir tas, ko Tu domā. nesen gnidrologs bija iekomentējis, ka sievietes prāts ir psihedēliskāks. nezinu, vai tas attiecas uz siev., vai drīzāk uz 4.eneagrammu.
varētu kādu brīdi eksperimenta kārtā maigi pieskarties visiem, kuriem gribās, neapsaukt sevī šo impulsu, un neaizslēgties uzreiz atkal, ja kāds instinktīvā vatefakā atgrūž