*heavy fangirly breathing* I would, like, die.

In other news, kamēr sautēju sīpolus zupai, tīrā veidā noēdu ceturtdaļpaciņu sviesta. If anyone asks, tas par vakardienas hanteļu cilāšanu.

Mm, jes, vien no tiem brīnišķīgajiem rītiem, kad tiec uzmodināts ar ļoti sirsnīgu kaķa izvemstīšanos. Lovely.
Also, līdz četriem rītā skatīties UFC kautiņus galīgi nebija tā spožākā ideja, bet, kā saka, ko nu vairs, ko nu vairs.

Kā saka, better late than pregnant never
jeb
atklāju sev bookdepository.

Es atradu to sirmo matu!!1

In other news, boulings ir pat stipri vien forša padarīšana, un biju totāli aizmirsusi, cik garšīgas ir piña coladas. Būs sev biežāk jāatgādina.

Ak, Longmire, kamdēļ tu man tā; esmu tikusi līdz otrās sezonas vidum un nespēju vien nopriecāties par to, cik viņiem tur, Vaiomingā, nepieklājīgi skaisti, kad izrādās, ka filmēts viss ir faking Ņūmeksikā.
Vismaz mūzikas un stōrīlaina sakarībā tamlīdzīgas vilšanās varu negaidīt, bet nu vienalga. Ņūmeksika!

Ir dzirdēts, ka dzīvē visam jābūt līdzsvarā, kā sakarībā, lai atsvērtu to, ka šoreiz sanācis perfektākais ķiršu pīrāgs ever (ar ideālu cukura garoziņu, pildījumu īstajā konsistencē, un vispārībā perfektu garšu kombināciju), skatos svaigāko Teen Wolf. (It's so bad, you guys, āāā. So bad.)

Pastā var nopirkt pankūku pannu. Jo kāpēc gan ne.

Kaķis jau kuro rītu čanelē savu iekšējo Kvazimodo un modina mūs, raustot vēja zvanus. (Kas, protams, būtu ļoti piemīlīgi, ja ne tik sasodīti agri, ugh.)

Ņemot vērā to, kā es brēcu katrreiz, kad vīrs, man negaidot, pēkšņi uzrodas tur, kur vēl pirms brīža neko ar perifēro redzi nemanīju, tie sapņu scenāriji, kur briesmu gadījumā neparko nevar pabļaut, realitātē diez vai kādreiz piepildīsies. Vismaz tik daudz.

Piezvana draudzene.
- Negribi pirmdien pa dienu ciemos atbraukt?
- Mkei, kāpēc ne... tikai, cikos skaitās pa dienu?
- Nu, uz desmitiem?

Yeeah. Es parasti ap to laiku tikai no gultas laukā veļos.
(Tas gan jau par to, ka reiz pajokoju, ka viņa, kad grib sevi brīvdienu rītos īpaši palutināt, atļaujas gulēt līdz deviņiem.)

Toties, par vijoļu tēmu turpinot — mājās vairs nav nevienas pašas, oh, happy day. (Vairs tikai divi čelli, trīs sintezatori un draudošas klavieres, bet nu vienalga, progress.)
Klavieru sakarībā, savukārt, tā arī neesmu spējusi saprast mūzikas skolas nagu lakošanas tabu. Galu galā, ja nagi ir pietiekami īsi un spēlēšanai netraucē, kāda kuram darīšana, kādā krāsā tie ir.

Un tad vēl visi pēdējā mēneša notikumi ir iekšās atmodinājuši fundamentāli primitīvās bailes no nāves, un skuju tur kaut ko ar loģiku atspēkosi un nomierināsi, jo nekādas loģikas tur vienkārši nav un šitās lietas nekā īsti nevar prognozēt. (Te jau arī bija pilnīgi negaidot; vienu dienu vēl tepat, un jau nākamajā vairs nebija, un stulbākais tas, ka tur var būt simtiem variantu — mašīna uz gājēju pārejas, asinsizplūdums smadzenēs, faking virsū uzgāzies meteorīts, I mean, seriously.)
I'm too pretty to die, goddammit.

Jes, tieši tas, kā man pilnīgai laimei pietrūka — vēl 18 veselas un apmēram tikpat daudz dažādās salauztības pakāpēs esošas vijoles.

Also, puķpodā iesprausts vijoles lociņš auga atšņorēšanai — neapšaubāma pazīme par atrašanos mūziķa mājās.

[Look to the sky where the sign will be shown, heaven and earth and the king on his throne]

Viss albums ir pure poetry.

Mani vajā viens sirms mats.
Izdomāju te pagājšgad ataudzēt savu galvasrotu mātes dabas piešķirtajā tonī (ne jau, ka man kaut kas pēkšņi būtu pret krāsotiem, nebūt ne, bet man ir Plāni, kas daudz vienkāršāk būs realizējami uz dabīgiem, so), un tagad man visu laiku uz pakauša pusi rēgojas viens sirms mats. Vīrs saka, ka nekā tamlīdzīga tur neesot, bet man katru rītu, spogulī skatoties, tas sudrabaini baltais atspīdums tur rēgojas un nupat jau sāk diezgan pamatīgi kaitināt.
(No otras puses, ņemot vērā, ka pēc skata esmu vairāk tēta gēnu pūlā atsitusies, man par sirmiem matiem vēl ilgi varētu nebūt jāsatraucas; tētim sirmo tikai bārda, un no tā jau nu gan varu absolūti nebaidīties.)

Dzīvot[ies] ir foršāk ar lielu mērķi ne pārāk tālā nākotnē, patiešām.

In other news, absolūti nespēju saprast, kāda velna pēc tamponi tik dārgi kļuvuši. Visu laiku bija 2,40-2,50 eiro robežās, tad novembrī 2,85, decembrī 3,20, un tagad jau 4-fucking-15, the fuck is that, nu. (Kārtējā pirmās pasaules problēma, zinu jau, zinu.)

Nopirku, tātad, krēslu. Pēc formas tieši tāds, kādu gribēju, sasodīti skaists un ērts, vienīgā vaina tāda, ka jāpārvelk, jo netīrs un nobružāts. Kas arī principā nebūtu nekāda baigā problēma, jo vīles vienkāršas, nekādu caku nav, viss izdarāms. Īsāk sakot, tikai audums jāatrod, un būšu tikusi pie ideālā krēsla. Tad nu izstaigāju šodien audumu veikalus. Secinājumi? Deviņdesmit procenti piedāvājuma ir fugly as fuck, bet pārējie 10 ir tik tālu ārpus pieļaujamā budžeta, ka par tiem var mierīgi aizmirst. (I mean, 238 eiro/metrā! 238, Karl! Un turklāt par šauro audumu! Tur jau niere jāpārdod, lai varētu krēslu pārvilkt, Jesus fuck.)

No pozitīvās puses: cik forši ir tas, ka sintezatorus var spēlēt, klausoties uz austiņām; ļ. forši, jo nav jābesa dzīvesbriedis ar monotonu gammu drillēšanu.
No negatīvās puses: kurš ambīlis izdomāja, ka austiņas sintezatorā jāsprauž aizmugurē; man nav trīsmetrīgu austiņu, kuras palaist pa apakšu, lai vads nestiepjas taustiņiem pāri, nu.
First world problems.