Shelly -

lieliski, paldies par linku :)

(Reply to this)

Nav jau žēl ne to santīmu, ne latu, taču par mūsdienu Arhimēdu "Iedodiet man naudu, un es radīšu šedevru!" atliek vien pavīpsnāt.
Principā, rakstniekam būtu jāraksta, bet ar naudas gādāšanu jānodarbojas izdevējiem, jo citādi viņi neattaisno savu eksistenci.

(Reply to this) (Thread)

Jā, es kaut kā arī tiecos tajā virzienā, ka diez vai valsts pasūtījums literatūrā ir labākais, kas pieredzēts. Es saprotu, ka valsts var pasūtīt pētījumu, analītisku monogrāfiju, bet kā ar daiļliteratūru?
Kā tas notiek Citās Zemēs, starp citu? Vai valsts pasūta potenciālos šedevrus? Es te neņirgājos, es tiešām nezinu, un labprāt gribētu zināt.

(Reply to this) (Parent)

Nav jau svarīgi, cik tas maksā, svarīgi ir radīt apstākļus, kad tā literatūra zeltu un plauktu. Kad vēsturiski redzam latviešu literatūras uzplaukumu? Nu ja mēs zīmētu līkni pa gadiem? Šķiet, ka tikai laikos, kad valsts vara nekādi nav nekādu literatūru atbalstījusi un finansējusi:
1) Cara laikos nekādas valsts finansētas latviešu literatūras kultūrpolitikas nebija, un tieši šai laikā izveidojās latviešu literārā valoda, radās latviešu literatūras pamats un zelta fonds: Valdemārs, Barons, Aspazija, Rainis, Kaudzītes, Blaumanis, Veidenbaums.
2) Tas turpinājās arī pirmās Republikas pirmajā desmitgadē, kad ja kāds gribēja rakstīt, tad darīja to uz savu galvu nevienam neprasīja sevi uzturēt, un tas deva Skujiņu, Jaunsudrabiņu, Plūdoni, Eglīti, Čaku u.c.
3) Tad nāca Ulamaņa laiki ar valsts kultūrpolitiku: rezultātā masu subkultūra, milzu dekorācijas, valsts finansējums pareizajai nacionālajai literatūrai, taču rezultātā nekā jauna ne literatūrā, ne dzejā, tikai lētas lubenes (nu tur Lācis, Virza u.tml.).
4) Tad nāca padomju laiks, kur finansēja tikai oficiālajā meinstrīmā ejošos (kur tad šie tagad ir, vai viņus lasām?), bet ja literatūrā parādījās kas interesants - Heislers, Vācietis, Ziedonis, Belševica, Elsbergs, - tad tas balansēja uz disidentisma robežas un nekādi netika kultūrpolitikā atbalstīts.

Secinājumi? Secinājums ir viens: literatūra plaukst un zeļ tikai tad, kad nav valsts kultūrpolitikas, nav nekāda "atbalsta". Tikko kā valsts to sāk finansēt, tad literatūra izčākst, toties veidojas vesels ļaužu slānis, kas vēlas, lai sabiedrība viņus uzturētu tikai tāpēc, ka viņi tādi ir un neko neprot, kā uzskrīpāt ko tādu, ko neviens negrasās lasīt. ;)))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, nu, nu. Šīs tendences nu gan ir no pirksta izzīstas. Vācietim un Ziedonim ziedu laiki bija tieši padomju gadi, un Elsbergam arī, un ja man jānosauc viena mūsdienu grāmata, tad tas ir Bankovska Eiroremonts, kas ir vienkārši pasaules klases grāmata, un ja man būtu iekšā, es noteikti pie katra tava punkta par tukšajiem gadiem, kad nekas labs neradas, varētu nosaukt veselu kaudzi pretēju pierādījumu.
Nemaz nerunājot, ka tu nonāc pretrunās pats ar sevi - no vienas puses, noliec lētās lubenes kā kaut ko nevērtīgu, no otras puses, noliec visus, kas neraksta tā, lai visi gribētu lasīt. Opredeļitesj, mesjē!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+1

(Reply to this) (Parent)

Nu īsti tomēr nepiekritīšu vis. Padomju gados rakstniecība tika atbalstīta, un diezgan ievērojami (protams, ar pamatdomu tādu, lai dzejnieki/rakstnieki "dziedātu pareizajā meldiņā", bet nu...), kā rezultātā likumsakarīgi atsijājās graudi no sēnalām. Tagad toties viss ir nonivelēts līdz banālajam - ja pērk, tātad vajag. Un ko pērk? Apšukrūmas pantiņus, jo smuki takš. Neiburga, Ikstena, Ābele, Berelis, Bankovskis, Briedis, Akmentiņš, Eipurs un co noput plauktos. Tātad nevajag? Metam ārā, jo masai neinteresē?

(Reply to this) (Parent)