Shelly - Post a comment

indulgence

09:28 pm - atkārtošos

Nav jau svarīgi, cik tas maksā, svarīgi ir radīt apstākļus, kad tā literatūra zeltu un plauktu. Kad vēsturiski redzam latviešu literatūras uzplaukumu? Nu ja mēs zīmētu līkni pa gadiem? Šķiet, ka tikai laikos, kad valsts vara nekādi nav nekādu literatūru atbalstījusi un finansējusi:
1) Cara laikos nekādas valsts finansētas latviešu literatūras kultūrpolitikas nebija, un tieši šai laikā izveidojās latviešu literārā valoda, radās latviešu literatūras pamats un zelta fonds: Valdemārs, Barons, Aspazija, Rainis, Kaudzītes, Blaumanis, Veidenbaums.
2) Tas turpinājās arī pirmās Republikas pirmajā desmitgadē, kad ja kāds gribēja rakstīt, tad darīja to uz savu galvu nevienam neprasīja sevi uzturēt, un tas deva Skujiņu, Jaunsudrabiņu, Plūdoni, Eglīti, Čaku u.c.
3) Tad nāca Ulamaņa laiki ar valsts kultūrpolitiku: rezultātā masu subkultūra, milzu dekorācijas, valsts finansējums pareizajai nacionālajai literatūrai, taču rezultātā nekā jauna ne literatūrā, ne dzejā, tikai lētas lubenes (nu tur Lācis, Virza u.tml.).
4) Tad nāca padomju laiks, kur finansēja tikai oficiālajā meinstrīmā ejošos (kur tad šie tagad ir, vai viņus lasām?), bet ja literatūrā parādījās kas interesants - Heislers, Vācietis, Ziedonis, Belševica, Elsbergs, - tad tas balansēja uz disidentisma robežas un nekādi netika kultūrpolitikā atbalstīts.

Secinājumi? Secinājums ir viens: literatūra plaukst un zeļ tikai tad, kad nav valsts kultūrpolitikas, nav nekāda "atbalsta". Tikko kā valsts to sāk finansēt, tad literatūra izčākst, toties veidojas vesels ļaužu slānis, kas vēlas, lai sabiedrība viņus uzturētu tikai tāpēc, ka viņi tādi ir un neko neprot, kā uzskrīpāt ko tādu, ko neviens negrasās lasīt. ;)))