08:47 pm
Gara gara diena / Saulrietā ļaujiet man palikt vienam / Dodiet laiku / Atrast soli nākamam pakāpienam..
Šodien gāju no savas mājas līdz vecāku mājai un domāju. Sākumā par to, cik atšķirīgi šķiras vīrieši un sievietes. Ka vīrieši vienkārši pamet un aiziet, bet sievietes ne tikai pamet, bet arī vēl cenšas iznīcināt pavisam: pierādīt, ka pamestais ir pēdējais dērglis, kas neko citu nav pelnījis, ka dzīve ar viņu ir pēdīgā elle un viņu vispār neviens nekad nemīlēs.
Pie sevis es kategoriski noraidīju bieži dzirdēto argumentu, ka tā ir atklātība. Tā nav nekāda atklātība, tā ir vienkārši cietsirdība. Tās vienīgais mērķis ir sāpināt. Ne palīdzēt vai labot. Tā ir tīrākā ļaunprātība.
Bet varbūt viss ir vēl vienkāršāk, es domāju - pametējs zina, ka nodara pamestajam sāpes. Lai kā pamestais būtu sāpinājis pametēju, pamestajam sāp vairāk. Pametējs zina, ka nodara otram sāpes, lielas sāpes. Un tāpēc cenšas attaisnoties vismaz pats savās, bet vēl labāk - arī visu apkārtējo acīs, nodiršot nabagu pavisam - sak, es jau neko, man tikai nebija izvēles...
Vārdu sakot, es domāju, stumjoties cauri sniega vāliem, labāk vienkārši pagriezties un aiziet. Neko neskandalēt un neņerkstēt. Un ja kas, tad teikt: "Tā bija mana vaina, piedod".
Jā, tā bija mana vaina, es domāju, piedod. Tas ir pareizi teikts. Labi sacīts. Izklausās ļoti pareizi un pieauguši. Tās ir manas jūtas, mana notikumu interpretācija. Tā ir mana izvēle. Tikai un vienīgi mana atbildība, kā justies kādās attiecībās. Jo patiesībā: kā gan mēs varam likt citiem atbildēt par mūsu jūtām vai vēl trakāk, darbībām? Kas tas vispār par inantīlismu?
Kādu brīdi es stūmos mazliet lēnāk. Un ar šausmām domāju par visām tām jūtām, par kurām esmu atbildīga.
Šausmas.
Vienkārši šausmas.
Es esmu totāli infantīla. Totāli Infantīla.
Pēc kāda kilometra šausmas mazliet izvējoja. Jo galu galā, visai šai idejai par absolūto - vai vismaz primāro - personisko atbildību ir viena labā puse. Apkārtējie liekas stipri labāki. Nē, pat ne labāki. Viņi vienkārši kļūst stipri maznozīmīgi.
Līdz ar to - pats galvenais - es pati jutos daudz mazāk kā apstākļu - vai cilvēku - upuris. Es sajutos kā persona, kas izvēlās. Tas jau ir visai cienījams statuss. Tāds nozīmīgs statuss. Es izvēlos. Es atbildu. Es pieņemu lēmumus.
Vārdu sakot, pēc minūtēm 15 vai 20 es, Captain Obvious spilgtajam apmetnim švīkstot, nonācu pie vecākiem ļoti nopietna, bet stipri līdzsvarota.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/168617/16521) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) heda |
|---|
| Date: | December 14th, 2010 - 09:29 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Gana daudz sieviešu, kuras vienkārši aizgājušas, un vīriešu, kuri mēģinājuši iznīcināt
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/172513/1242) | | From: | shelly |
|---|
| Date: | December 14th, 2010 - 09:39 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Protams, mans izejas punkts ir sterotipi un vecs raksts sieviešu žurnālā :/
| From: | divi_g |
|---|
| Date: | December 14th, 2010 - 09:55 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Es arī teiktu, ka atbildības uzņemšanās nodrošina saites, kaut vai ar to, par ko šī atbildība ir uzņemta, un to, kas ar šo cilvēku (vai ne-cilvēku - piemēram, kaut vai sabiedrisko pienākumu) mijiedarbojas.
Vai cilvēks to saprot brīdī, tad uzņemas arī saites, un vai grib tās, jau ir cits jautājums
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/9393/120) | | From: | ripp |
|---|
| Date: | December 15th, 2010 - 12:28 am |
|---|
| | | (Link) |
|
pēdējos gados man allaž ir šķitis, ka labāk ir, ja pamet mani. labāk, ja sāpes nodara man, nevis es.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/68333/5945) | | From: | lennay |
|---|
| Date: | December 15th, 2010 - 10:41 am |
|---|
| | | (Link) |
|
Kā teikts kādas TV pārraides nosaukumā,"Abi Labi".
Man liekas, nav jau tā, ka kungi tikai apgriežas uz papēža un cēli aiziet (jebšu biežāk dzirdēts, ka vienkārši pazūd, ne čiku ne grabu), un sievietes tikai briesmīgi nīcina. Kungi (jo īpaši literāri apdāvinātie, bet arī neapdāvinātajiem iedvesmas brīžos var parādīties līdz tam nezināmas runas dāvanas) līdzvērtīgi sacenšas un pat pārspēj sievietes indes un žults pludināšanā. Vārdsakot, stereotips un tikai - gluži kā par to, ka bābiskums un klačošanās ir sieviešu prerogatīva.
Pateikt "Tā bija mana vaina, piedod!", manuprāt, ir liekulīgi (ja vien pametējs no sirds tā nejūtas vai nav vājprātīgas vainas sajūtas pārņemts). Iespējams, cēli, bet vai tāds cēlums patiesībā nemītu pamesto vēl dziļāk zemē? Cik nav dzirdēts (vismaz, Cosmopolitēnveidīgajos), ka tādas frāzes kā "tu man esi par labu; tu esi pelnījis/-usi ko labāku" ir viskaitinošākie un saniknojošākajiem aizgājēju minētie iemesli, un tevis minētā frāze, manuprāt, ir starp tā tipa frāzēm. Ar šādu cēlumu tu liedz pamestajam pēdējo prieciņu kaut kādā veidā pasāpināt tevi, un tas gan, lūk, ir šausmīgi ļauni un egosistiski :D
Abi suņi jau parasti zina, ko ēduši, un nekādi sevišķi paskaidrojumi un iemeslu klāstīšana, kad lēmums jau ir pieņemts, vairs nav vajadzīgi; visa cepšanās notiek pirms tam. Pārējais jau ir tikai visādas abstinences un withdrawal sindromi un tamlīdzīga huiņa, kas jāpārdzīvo un ar laiku pāriet paši no sevis.
| | From: | shelly |
|---|
| Date: | December 15th, 2010 - 12:19 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Tu man piedod, bet mēs, manuprāt, katra runājam par ko citu. Dzejā izsakoties, es runāju par pirkstiem, bet tu - par dzimulocekļiem. Līdzība, protams, ir, bet nevejadzētu visu sajaukt vienā katlā. :/
Man liekas, ka iznīcināt cenšas tas, kurš ir ticis sāpināts. Jo šķiršanās jau nekad nenotiek kā kuģiem jūrā vai diviem ceļiem - bezkaislīgi. Kādam vienmēr sāp - vairāk vai mazāk - bet sāp.
Un tad, kad cilvēks jūtas piekrāpts, sāpināts, nodots, un vēl ir sajūta, ka vaininiekam ir vienalga, tad ir ļoti cilvēcīgi gribēt viņam ieriebt - lai zina. Lai jūt. Lai saprot. Cerībā, ka pārdomās, ka attapsies.
Ir jau arī variants - ja jau uz elli, tad ar fanfārām un jautrību. Bet man liekas, ka tīrā veidā tā ir pašaizsardzība, jo kā zināms - labākā pašaizsardzība ir negaidīts uzbrukums.
Un par to - "Piedod, tā bija mana vaina" - liekulīgi.
Jo varbūt, ja tas otrs nebūtu līdzvainīgs, tad tam pirmajam nebūtu jārīkojas tā, kā rīkojās. Nebūtu bijis jāveido citas attiecības, nebūtu bijusi iespēja notikt kam tādam.
