Shelly - Post a comment

shelly

08:47 pm

Gara gara diena / Saulrietā ļaujiet man palikt vienam / Dodiet laiku / Atrast soli nākamam pakāpienam..
Šodien gāju no savas mājas līdz vecāku mājai un domāju. Sākumā par to, cik atšķirīgi šķiras vīrieši un sievietes. Ka vīrieši vienkārši pamet un aiziet, bet sievietes ne tikai pamet, bet arī vēl cenšas iznīcināt pavisam: pierādīt, ka pamestais ir pēdējais dērglis, kas neko citu nav pelnījis, ka dzīve ar viņu ir pēdīgā elle un viņu vispār neviens nekad nemīlēs.
Pie sevis es kategoriski noraidīju bieži dzirdēto argumentu, ka tā ir atklātība. Tā nav nekāda atklātība, tā ir vienkārši cietsirdība. Tās vienīgais mērķis ir sāpināt. Ne palīdzēt vai labot. Tā ir tīrākā ļaunprātība.
Bet varbūt viss ir vēl vienkāršāk, es domāju - pametējs zina, ka nodara pamestajam sāpes. Lai kā pamestais būtu sāpinājis pametēju, pamestajam sāp vairāk. Pametējs zina, ka nodara otram sāpes, lielas sāpes. Un tāpēc cenšas attaisnoties vismaz pats savās, bet vēl labāk - arī visu apkārtējo acīs, nodiršot nabagu pavisam - sak, es jau neko, man tikai nebija izvēles...
Vārdu sakot, es domāju, stumjoties cauri sniega vāliem, labāk vienkārši pagriezties un aiziet. Neko neskandalēt un neņerkstēt. Un ja kas, tad teikt: "Tā bija mana vaina, piedod".
Jā, tā bija mana vaina, es domāju, piedod. Tas ir pareizi teikts. Labi sacīts. Izklausās ļoti pareizi un pieauguši. Tās ir manas jūtas, mana notikumu interpretācija. Tā ir mana izvēle. Tikai un vienīgi mana atbildība, kā justies kādās attiecībās. Jo patiesībā: kā gan mēs varam likt citiem atbildēt par mūsu jūtām vai vēl trakāk, darbībām? Kas tas vispār par inantīlismu?
Kādu brīdi es stūmos mazliet lēnāk. Un ar šausmām domāju par visām tām jūtām, par kurām esmu atbildīga.
Šausmas.
Vienkārši šausmas.
Es esmu totāli infantīla. Totāli Infantīla.
Pēc kāda kilometra šausmas mazliet izvējoja. Jo galu galā, visai šai idejai par absolūto - vai vismaz primāro - personisko atbildību ir viena labā puse. Apkārtējie liekas stipri labāki. Nē, pat ne labāki. Viņi vienkārši kļūst stipri maznozīmīgi.
Līdz ar to - pats galvenais - es pati jutos daudz mazāk kā apstākļu - vai cilvēku - upuris. Es sajutos kā persona, kas izvēlās. Tas jau ir visai cienījams statuss. Tāds nozīmīgs statuss. Es izvēlos. Es atbildu. Es pieņemu lēmumus.
Vārdu sakot, pēc minūtēm 15 vai 20 es, Captain Obvious spilgtajam apmetnim švīkstot, nonācu pie vecākiem ļoti nopietna, bet stipri līdzsvarota.