Man liekas, ka iznīcināt cenšas tas, kurš ir ticis sāpināts. Jo šķiršanās jau nekad nenotiek kā kuģiem jūrā vai diviem ceļiem - bezkaislīgi. Kādam vienmēr sāp - vairāk vai mazāk - bet sāp.
Un tad, kad cilvēks jūtas piekrāpts, sāpināts, nodots, un vēl ir sajūta, ka vaininiekam ir vienalga, tad ir ļoti cilvēcīgi gribēt viņam ieriebt - lai zina. Lai jūt. Lai saprot. Cerībā, ka pārdomās, ka attapsies.
Ir jau arī variants - ja jau uz elli, tad ar fanfārām un jautrību. Bet man liekas, ka tīrā veidā tā ir pašaizsardzība, jo kā zināms - labākā pašaizsardzība ir negaidīts uzbrukums.
Un par to - "Piedod, tā bija mana vaina" - liekulīgi.
Jo varbūt, ja tas otrs nebūtu līdzvainīgs, tad tam pirmajam nebūtu jārīkojas tā, kā rīkojās. Nebūtu bijis jāveido citas attiecības, nebūtu bijusi iespēja notikt kam tādam.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}