nomods nav nekāds vārds [entries|friends|calendar]
Scorpse

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[09 Nov 2015|11:55am]
Tātad par priecīgo. :]
Man ir jauns uzvārds un jauna pase - un tur iekšā ir visi tie tūdaliņu atribūti un pirmajā atvērumā pats Dieviņš pastaigājas, lai. Pasu nodaļa Alunāna ielā vēl aizvien strādā ļoti veicīgi un patīkami ātri, kā arī birokrātiskais aparāts nemaz tik gauži nemēģināja mums ieriebt. (Vai arī es vienkārši biju labi sagatavojusies un nebija, par ko riebt.)
Es saku, še, mēs tur apprecējāmies, te papīrs. Viņi: Kur, kur? Es saku, Maurīcijā. Viņi: Anita, pienāc, lūdzu, palīdzēt, te vieni Mauritānijā apprecējušies.
Man šajā nedēļas nogalē klauvē klāt trīsdesmit gadi un es braukšu uz spa viesnīcu ballēties un dzert šampanieti lieliem stopiem, tā ja.
3 comments|post comment

[01 Nov 2015|01:50am]
Pie mums šovakar četras reizes nāca helovīni. Pieklājīgi visi tādi un maskoti, bet tomēr. Mēs nevarējām kā parasti izlikties, ka neesam mājās, jo gaidījām viesus. Rezultātā helovīni ir apēduši visas haribo kolas pudelītes.
3 comments|post comment

And I shall not be dark [28 Oct 2015|10:39am]
Vakar mums mājās ienāca jauna galda spēle - viens tāds milzu episks lielais box ar Gredzenu pavēlnieka tematiku. Viss skaisti un forši, pilns ar mantiņām iekšā, liela karte (tur ir viss! viss! Arnora! Pelargira! nevienam nevajadzīgie austrumi!). Tikai viena bēda - visas mantiņas saliktas skaistos maisiņos, orki ar orkiem, hobiti ar Gredzena brālību, pat Sarumans pie Gendalfa, tikai Gollums viens pats atsevišķā maisiņā, nabaga nejaukais Smeagols, sēž tur viss tāds īgns un viens, un korumpēts.
11 comments|post comment

Spoilers ahead [27 Oct 2015|09:52am]
Trako forums jeb A Song of Ice and Fire forums jeb Game of Thrones sāgas forums ir publicējis lielu, lielu topu, kur forumēni ir balsojuši par to, kurš tad nu viņiem ir pats mīļākais tēls no visām grāmatām (TOP 100). Un mind you - no grāmatām, ok? Tis different.
Ā, jā, neejiet tajā forumā, ja negribat nopietnus spoilerus - ne jau nenopietnus tādus, piemēram, kas notiks piektajā grāmatā, ai, draugi, nē, tādus pavisam nopietnus, kur tiek atmaskotas sazvērestības, atšifrēti vēstījumi un sapņi, un norādes, vērptas visneiedomājamākās teorijas, izteikti vistrakākie pareģojumi, par to, kas kuram ir tēvs [un māte :)], kādā stadijā pašlaik ir karadarbība ziemeļos, vai pūķim ir trīs galvas (ir, ir) utt. Un tur arī ir lasāmas tās dažas sample nodaļas no jaunās grāmatas, ko Džordžs mums jau ir iedevis lasīšanai. Trīs laikam. Vai četras.
Tops ir nopietns, ar tūkstošiem balsu, svērtajām atzīmēm un visādu citādu nesaprotamu statošanu, bet te nu ir ( rezultāti )
4 comments|post comment

Contemptus saeculi [26 Oct 2015|05:19pm]
Man jau tā pulksteņu apukaļgriešana vispār patīk. Sēdi tāds svētdienā, virpini kāju īkšķus un priecājies, johoho, varētu būt pulkstens četri, bet ir tikai trīs, es te tagad vēl tāds atpūtīšos, un pēc tam atkal, johoho, it kā jau pusnakts, bet patiesībā nav, uh, kā es izgulēšos. Un tagad sēžu darbā un čortojos, varētu būt jau seši, varētu iet mājās, a patiesībā tikai pieci, čakčakčak.
post comment

Par zvēriņiem [26 Oct 2015|10:33am]
Es visus pasākumus gribēju apmeklēt, visus, bet nesanāca, jo es - es vispār nesaprotu, kā zeme mani reizēm nes - es tātad piektdienas vakarā apmeklēju smalku darba ballīti. Mājās pasacīju, ka ballīte būs maza un garlaicīga un lai gaida mani. Ballīte nebija ne maza, ne garlaicīga - oij, nē, ballītē plūda tiešām ļoti labs vīns un cilvēki arī visi pilnīgi nesaprotamā kārtā tik interesanti palika, ka vienā brīdī es paskatījos pulkstenī un tas man saka, phe, tūlīt tikai deviņi, tusē mierīgi, draudziņ, uz Jelgavu vēl trīs vilcieni iet, un tad pēc mirklīša vēlreiz paskatījos un hops, pēdējais vilciens atiet tieši pēc trīs minūtēm. Un, ārprāts, kāda man uznāca reibuma iespītība, sak, es tak teicu, ka šodien būšu mājās, tad būšu arī, lai tur vai kas, tāpēc laipnīgi atvadījos no kolēģiem un visiem pārējiem interesantajiem cilvēkiem, nokāpu lejā uz Brīvības ielu, pacēlu roku, apturēju taksometru un pateicu viņam, ka braucam uz Jelgavu. Braucam, braucam.
Ar taksometra vadītāju man paveicās - vai nu viņš ir pieradis pie tādām iereibušām un skaļām jaunkundzēm, kas piektdienu vakaros brauc uz Jelgavu, pa ceļam paziņo, ka naudas šādām izpriecām nav, braucam uz bankomātu, paziņo, ka šausmīgi slāpst, tas vīns tomēr nebija tik labs, braucam pēc ūdens un košļenes, un runā, runā un runā - par bēgļiem, miglu, Latvijas ceļiem, Vācijas ceļiem, mašīnām un uzgriežņiem, valodām un nevalodām, šokolādēm un kurpēm, un pa ceļam nokošļā divpadsmit Orbitus un izdzer pusotru litru ūdens, vai arī viņš labi izlikās, ka ir pieradis.
Ierados es mājās, visa tāda lepna, ak, cik es te turu doto vārdu, lai secinātu, ka mājās pilnā sparā notiek ballīte un atkal visi cilvēki tik forši, tik interesanti. Tā ja.
Ā, jā, es taču vienmēr tā nicīgi esmu domājusi, kas tie tādi ir par jampampiņiem, kas sadzeras un tad ar taksi brauc uz Rīgu vai nu tur, uz Makdonaldu. Meh.
2 comments|post comment

Rudens kā rudens [19 Oct 2015|09:48pm]
Vakariņās bija cepti āboli ar saldējumu.
post comment

Kā mēs svētību dabūjām [16 Oct 2015|11:46am]
Dziļi Maurīcijas iekšzemē atrodas sens vulkāna krāteris. Mūsdienās gan tas ir ezers un ir kļuvis par lielu hinduistu svētvietu. Kaut kad pirms gadiem simts viens hindu priesteris nosapņoja, ka ūdens tai krāterī ir ieplūdis pa taisno no Gangas [tās, kas Indijā], un hops, Grand Bassin jeb Lielais Baseins Ezers kļuva par svētāko vietu Maurīcijā. Pēc tam viņi pa īstam atveda ūdeni no visusvētās Gangas (uz kalnu 550 metru augstumā virs jūras līmeņa!) un ielēja tur iekšā. Kādu drusciņu.
Pie ieejas stāv milzīga Šivas statuja, tāda nopietna un iespaidīga, savi trīsdesmit metri augstumā. Un blakus viņam tapusi tikpat liela dievietes Durga Maa Bhavani statuja un tā nu viņi tur stāv kā tādi Nūmenoras karaļi pie Gondoras ziemeļu robežas, tikai Bhavani vēl nav nokrāsota, work in process. Un tad tur ir ezers ar daudziem un dažādiem dieviņiem veltītām statujām, lielāki un mazāki tempļi un daudz cilvēku - gan tūristu, gan, ē, reliģisku interešu motivēti apmeklētāji.
Mēs tur mazliet pastaigājām, paskatījāmies apkārt un ieklīdām vienā skaistā templī, kur dalīja svētību. Kāds garlaikots jauneklis kleitā [ok, ok, hindiustu klozītēs] ar vēlīgu sejas izteiksmi jautāja mums "English or French?" un, kad mēs izvēlējām English, tad viņš mums nopenterēja visu ko labu un jauku un uzmālēja uz pieres svešādas zīmes. [Zīmes gan mums vēlāk mašīnā sāka birt nost, bet ko tik reliģija nedara ar cilvēku.] Tas priesteris gan nebija nekāds sirms, vieds onkulītis un pār mums nenāca apskaidrība un liels miers, viņš bija drīzāk tāds kā praktikants, jaunulis šajās lietās, bet svētība paliek svētība, paldies, un mēs tāpat jutāmies diezgan priecīgi, varbūt tāpēc tā svētība ne čiku, ne grabu.
"The lake and temple are also a major draw for tourists, with many coming to pray, meditate, play with the local monkeys, or simply to walk by the lake and enjoy the views." Meidžer drō, ok, lai būtu, mediteit, arī ok, bet plei viz ze mankīz, mans dibens. Pērtiķu tur ir daudz - hinduisti saviem dieviem mēdz ziedot puķes, ko iepidžina tādos lēzenos trauciņos, kas regulāros intervālos atrodami ezermalā, un augļus - lielos daudzumos. Tie mankiji, kas, protams, ļoti laipnīgi un entuziastiski apēd dievu ziedokļus, tur ir plēsīgāki par hiēnām no Karaļa Lauvas - viņi tur plosās, joņo apkārt, metas viens otram virsū, dižojas ar svaigām brūcēm un skrāpējumiem, kopojas uz dieviņu statujām, un, kad viens drovotais tūrists mēģināja spēlēties ar mankiju, tad dabūja it knaši lēkt prom, kad izvēlētais pērtiķis tikpat draudzīgi mēģināja nokost viņam roku.
( Re kur mankijs )
2 comments|post comment

Luniversary* [12 Oct 2015|09:57am]
Mums šodien ir mēneša kāzu jubileja, much fun, ābolkūka gatava, šampaniets tāpat, tik jānostrādā darbadiena un jāuzdāvina vīram cimdiņi, bet.
Mēneša jubileja kā reizi nozīmē to, ka mums līdz šim brīdim būtu bijis jānokārto oficiālās attiecības ar Latvijas valsti - respektīvi, mums 30 dienu laikā bija jāinformē vietējie dienesti par ārzemēs noslēgtām laulībām. Es jau labprāt, bet maurīcieši nav mums atsūtījuši septiņiem zieģeļiem apliecināto laulību papīru. Ja nu mēs patiesībā vēl aizvien grēkā dzīvojam? Ja nu mūsu kāzas bija vien māns un iedomas? Ja nu vienīgais papīrs, ko mēs no šī pasākuma būsim dabūjuši, būs sertifikāts par šampanieša pudeles atvēršanu ar zobenu? (Kas gan, jāatzīst, arī bija much fun.)
Ja nopietni, tad nē, apliecība, protams, ir gan īsta, gan starptautiski derīga, gan es to esmu redzējusi, tikai tā vēl aizvien ir pasta ceļā no Maurīcijas uz Vāciju, no kurienes tā tad nāks pie mums. (Tikai maurīcēnu pastkartes, ko es pati personīgi iemetu maurīcēnu pasta kastē vienā sūnu ciemiņā salas vidienē, jau sen ir pie saņēmējiem. Bet nu ok, pastkartes netika apliecinātas ar apostille.)
Ja es pareizi esmu sapratusi lietas, tad mūsu pārkāpums būs tikai aptuveni tāds, kā kad pasi laicīgi neatjauno. Nu, samaksā tur kādas eiras un viss normāli. Cerams. Es neiebilstu pret precēšanos vēlreiz, bet kaut kā dumji būtu.
*Luniversārijs ir mēneša jubileja. Īstenībā jau 'mensiversary' ir īstais vārds, bet tādu taču nevar izmantot, nē nu tiešām.
7 comments|post comment

[09 Oct 2015|10:07am]
Vakar savā mūžvecajā cepeškrāsnī izcepu mafinus ar upenēm, mafinus ar āboliem un čiekurus.
( And then she bakes the pine cones. SEE WHY!! )
14 comments|post comment

[08 Oct 2015|03:37pm]
Keitas Bušas jestrā dziesmiņa Babooshka ir viens interesants gabals.
Tur ir tā, ka kāda padzīvojusi dāma vēlējās pārbaudīt, vai vīrs tai ir uzticīgs. Tā nu viņa izdomāja sev alter ego, visu tādu pikantu meitiņu Babūšku, un sāka sūtīt vīram mīlīgas vēstulītes. Vīram vēstules iepatikās gan, bet tikai un vienīgi tāpēc, ka ļoti atgādināja viņam sievu - pirms viņa bija kļuvusi tāda dzīves nogurdināta, kad viņa bija dzirkstoša un interesanta un visu laiku neraudāja. Un dāma gāja vēl tālāki un uzaicināja vīru uz tikšanos, un viņš taču aizgāja arī un satika maskēto, grezno Babūšku un viņa to fascinēja atkal tikai tāpēc, ka atgādināja viņam par laimīgo, jauno, skaisto sievu.
Autore gan pati gan pēcāk atzina, ka nezināja, ko šis krievu vārds nozīmē. Domāju gan, aiz kam gan cilvēks lai gribētu dziedāt par liktenīgu seksī beibī, vārdā Vecmāmiņa. Sorī, nevis Vecmāmiņa, bet vecMāmiņa.
Bēdīgs tas jestrais gabals, bēdīgs.
6 comments|post comment

Par tolerances plakātiem [01 Oct 2015|11:25pm]
Visu ko es no mīļajiem cibiņiem pļēguriem sagaidu - to, ka es nokavēju vilcienu par vienu minūti, to, ka vakara dzērienu sajaukumā virmo dažādas, brīžiem nesaderīgas krāsas, to, ka pīpeskāti ir ļaunums, bet to, ka, gaidot nākamās piecdesmit minūtes uz vilcienu, man galvā ļoti, ļoti uzstājīgi skan Puisīt, kāpe-ēc smilšu-u rausis es nudien nebiju gaidījusi.
Centrālā stacija piegādā - kā vienmēr. Vēlie strādātāji check, cibiņi pļēguri check [yours truly], pļēguri check, urlas check, urlas vēlreiz check, mazgadeņi check, dīvainīši check, divos darbos strādātāji, vientuļās māmiņas, tukšās pelēkās acis check.
Ja tā padomā, traģiskākā vēlo vilcienu epizode, ko es savā jelgavslaiku braukāšanā esmu pieredzējusi, notika kā reizi pēdējā vilcienā. Netālu no manis sēdēja kāds ļoti solīds vīrietis, pavisam normāls, tāds ap gadiem četrdesmit pieciem, obviously no vēlo strādātāju cilts, ar portfeli, jānudien. Es, kārtējo reizi nokavējusi pirmspēdējo vilcienu, jau krietni laicīgi sēdēju pēdējā vilcienā un lasīju grāmatu. Kādu minūti, divas pirms atiešanas vilcienā ievēlās kundzīte. Salieciet kopā mīlīgo baloždāmu no otrā Kevina vienspatsmājās, autoostas bomzi un mazliet aptrakušo kaimiņieni no piektā stāva, un būs. Izrādījās, viņa solīdo kungu pazīst. Vai domā, ka pazīst. Tā nu viņa visu ceļu līdz gandrīz Jelgavai stāstīja viņam visu - par to, cik draņķīga dzīve, cik maisiņi sakrāti, cik slikti iet tam un tam, cik dumji ir konduktori, cik slikti ir viss šajā valstī - tā viņa runāja un runāja un brīžiem viņiem bija it sakarīga saruna, bet lielākoties viņa vienkārši vāvuļoja nesakarības, sprauslāja vārdus un bļaustījās. Jāatzīst, visu es nedzirdēju, jo no Baložiem līdz Cenai gulēju.
Ap Cenu sākās rosība. Kungam nākamajā pieturā, Ozolniekos, bija jākāpj ārā. Dāma jau laicīgi sāka ievirzīt sarunu, ka kāps ārā kopā ar viņu. Kungs daudzas minūtes pēc kārtas stāstīja viņai visādus racionālus un neracionālus, un beigās pavisam bezjēdzīgus iemeslus, kāpēc šai pavisam nejauši sastaptajai paziņai nebūtu jākāpj ārā kopā ar viņu, lai ietu pie viņa uz mājām. Beidzās ar to, ka vīrs izleca no tambura un ļoti, ļoti stingrā balsī teica: "Regīna, ej uz savām mājām!"
Viņa izkāpa nākamā pieturā - kopā ar mani. Bet es, protams, nevēroju, kas notiks tālāk, tik aizbēgu uz savām mājām.
3 comments|post comment

Overheard [01 Oct 2015|03:48pm]
Ap pusdienslaiku Galerijā Rīga:

1) pa foijeri nāk ārā divi tantuki - viena kukažiņa un viena tāda štrama tante, sirmiem matiem, lai, bet stalta un pagara arī, pēc skata velk uz kādi septiņdesmit pieci.
Brašā kundze skaļā balsī: "Lai tā Vienotība iet kārties! Viņus pašus vajadzētu iesaldēt!" Aktīvs rokas vēziens: "Pietiek!!"

Un turpmāko lasa tikai netikumīgi prāti.

2) turpat pie ieejas gozējas divi onkas, no kuriem viens saka: "Зовут ее Наташа, блядь." Es ceru, ka to komatu es neizdomāju, bet tas tur nudien bija.
post comment

If you see a crocodile [01 Oct 2015|12:06pm]
Ai, mēs vispār apprecējāmies tāpēc, ka gribējām paskatīties uz bruņurupučiem. Nē, nu bija jau arī dažādi augsti romantiski ideāli un iemesli, tak tie rupuči ļoti uz mums runāja. Taisni tāpēc mēs braucām uz Maurīciju un tur bijām ar mieru darīt visu ko vai nedarīt neko, bet bruņurupuču un krokodilu parks jeb Vanille Réserve des Mascareignes pašos salas dienvidos bija vienīgais pavisam obligātais apskates objekts. Mums, redzies, bija tā spītīgā ideja, ka varēsim draudzēties ar lieliem, lieliem bruņurupučiem. Nu, tur pačamdīt ķepu. Iebarot kādu platānas sikamores kaut kādu lapu.
Tā arī notika - ļoti labu brīdi mēs klīdām starp kādiem septiņdesmit vai astoņdesmit lieliem (man gandrīz līdz viduklim) un maziem (nu, līdz puscelim tur) rupučiem, aiztikām ķepas un pozējām, skatījāmies, kā viņi cēli dipina pa izkaltušo lauku, lien ūdens bedrēs, grauž zāli, smiltis un zemi, paviesojāmies mazo rupuču bērnistabās, kur viņi maziņi - simtiem, simtiem!! - un visā visumā jutāmies izpildījuši savu programmu.
Taču bōnusā rupucībai tur bija aptuveni viss tas pats ar krokodiliem, ēē, bet bez aiztikšanas un čupošanās. Bet tāpat viņu tur bija daudz, daudz un lieli un mazi, un, jā, garšīgi. Jo mēs pēcāk aizgājām uz restorānu un ēdām krokodilu. Mazliet, protams, aizrunājāmies par morāles aspektu un draudzīgi vienojāmies, ka bruņurupučus mēs neēstu vis, bet krokodilus, ko tur tiešām audzē arī gaļai, noēdām gan. Es gan esmu ar mieru apšaubīt savas rīcības pareizību un change my wicked ways. [Sirdsapziņu nomierināju ar to, ka mēs kategoriski atteicām visiem piedāvājumiem braukt skatīt peldēt delfīnus vaļus. Lai viņi paši tur peldas.] Džungļos apkārt restorānam lidinājās mazputniņi, ar trīsdesmit centimetru ātrumu dienā auga bambusi, mums vēl bija jāiet skatīties mangustus, iguānas, Japānas zivtiņas un tauriņu māju, tā nu kopā ar savu apklusināto dubultmorāli es apēdu krokosteiku un papildus vēl nočiepu gabaliņu krokošašlika vīram no šķīvja.
( Krokodilu restorāns ietur stilu jeb krokotualete )
10 comments|post comment

Precēties, precēties, tas tik ir ko vērts [20 Sep 2015|06:27pm]
Mēs atvaļinājumam parasti ņemam vienu pusīti ap Jāņiem un otru - pašās vasaras beigās, septembra sākumā. Tā nu izlēmām pie reizes apprecēties, tāpēc aizbraucām uz Maurīciju un apprecējāmies arī.
Maurīcija ir sala Āfrikas austrumu pusē un mēs tur trakoti labi pavadījām laiku - gan ļoti daudz uzvedoties kā īsti tūristi, kas aizbrauc tikai pavāļāties pludmalē un saēsties viesnīcas bufetē, gan arī iepazīstot salu. Tur valda nopietna biodiversitāte un tolerance rasu un reliģiju ziņā, ļoti daudz ēd asu un karijotu vai elļā fritētu ēdienu, kokos aug kokosrieksti, mango, mīlīgi, mazi ananasiņi* un tikpat mīlīgi mazi, zaļi banāniņi, tur nav zirnekļu un čūsku, un vispār plēsīgu zvēru, bet reizēm pa ceļu pastaigājas neganti pērtiķi un viesnīcā uz sienas tup kāds mazs, koši zaļš gekons, tur plantāciju aiz plantācijas stiepjas cukurniedru lauki un ievērojamos apjomos ražo rumu, tur ir apbrīnojami labi ceļi, bet ciemati vietām izskatās kā patapināti no National Geographic raidījuma par graustiem.
Tagad mēs jau kādu laiku esam mājās, bagāža ar visu kāzu kleitu, rumiem, maniokas cepumiem, zobubirstēm un citiem niekiem ir pazudusi, mēs esam iedeguši kā indiāņi, iezieķējušies ar kokosriekstu eļļām, lai nesāktu mest ādu, un tieši paspējuši uz basketbola finālu, pretty much perfect. Tikko gan piezvanīju uz lidostu un viņi apstiprināja, ka bagāža ir atradusies**.
Man ir milzu prieks būt atpakaļ - Latvija vakar mūs sagaidīja brīnišķi saulaina un rudens vēl neizgreznota, es tagad relaksēti lasu internetu un virpinu brūnos kāju īkšķus. Brace, brace yourself, jo, kad man nebūs slinkums, es vēl daudz ko vēstīšu no savas iespaidiem pārpildītās stāstu vācelītes -
( par to, kā... )
26 comments|post comment

This is Sparta! [04 Sep 2015|08:21pm]
Šodien bija līdz uzvarošām beigām - neskatoties uz to, ka man līst ārā acis un spogulī pretī veras pūķis baisulis, pēdējā diena pirms atvaļinājuma ir pievārēta tā, ka sirdsapziņa nākamo divu nedēļu laikā nebrēks necik. Ja nu tikai tāpēc, ka mani atvaļinājumos parasti aizstāj trīs kolēģi. Bet es visu atstāju kārtībā, beat that, pūķi baisuli.
Pirms vilciena ietenterēju donatos, kur bija laimīgā stunda un apsaviesos ar sešiem gabaliem. Tagad vilcienā atpūtināšu acis, veroties uz Tālavas biezajiem siliem Pierīgas apbūvi, un braukšu pēc sava ieskurbušā dzīvesbiedra un, iespējams, maķenīt apskurbšu pati. Bet tikai tā, rekreacionālos nolūkos.
post comment

Par eksorciju [27 Aug 2015|11:11am]
Nācu es vakar vēlu vakarā mājās un skatos, visur pie mums deg gaismas. Domāju, ballīte, vai? [Plīz, tikai ne ballīte, tā es īstenībā domāju, neesmu vairs tik sprigana kaziņa.] Nekā, izrādās, mūsmājās bija notikusi eksorcija ar gaismu.
Kamēr mans saule, mēness un zvaigznes ir nevainīgi sēdējis pie datora, priekšnamā kāds ir sācis diezgan teatrāli plivināties. Tas bijis sikspārnis - tāds diezgan paprāvs eksemplārs, tā vismaz es spriedu pēc atsauksmēm, gandrīz kā maziņš pingvīns. Sikspārnis bija ticis pie mums caur balkonu, izlidojis cauri divām citām istabām un tagad bija ļoti apjucis, jo tomēr nav viņa rajons, vai ne. Nu, un tad viņam tika gaismas terapija - no sākuma gaisma tika ieslēgta priekšnamā, no kurienes viņš aizmuka, tad nākamajā istabā, no kurienes viņš atkal aizmuka, un tā tālāk. Kad es atnācu mājās, gaismas tātad bija visur un sikspārņa nebija it kā nekur.
Garš stāstiņš īss, noklausījos sikspārņstāstu, izdzēru savu rōzā vīna glāzi un gāju gulēt. Brīdī, kad es miegaini domāju jaukas un mierīgas domas un dzīvesbiedrs bija stadijā 'varbūt-es-tagad-krākšu-bet-varbūt-arī-nē', es istabā sāku saklausīt kaut kādas neiederīgas skaņas - vienu tādu piesardzīgu čak-čak-čak-čak, pēc kā es paslējos augstāk uz spilvena, lai ieklausītos kārtīgāk. Jānudien, pēc brīža sekoja vēl viens tāds noslēpumains šik-šik-šik-šik. Kamēr es prātoju, vai tas tiešām nozīmē to, ko tas pilnīgi noteikti nozīmē, atskanēja triumfējoša spārnu plīvoņa! Sikspārnis bija viltīgi sagaidījis kluso stundu! Nu viņš tur laidelējās un jodelēja, un sikspārnēja.
Ōō, un tad mans Bafijs, mans vampīru mednieks, tas, kurš tā kā gandrīz jau krāca, sekundes laikā ar baisu rēcienu izmetās no gultas, uzmeta man virsū segas pārvalku [starp citu, ja notiek cibas polli, mēs guļam ar pārvalku, nevis ar segu, jo ir vasara, dooh], nobļāvās: "Paliec tur!" un tad ķērās klāt pie sikspārņu populācijas skaita samazināšanas mūsu guļamistabā, un ieslēdza gaismu. Lūrot gar pārvalka malu, es viņu beidzot ieraudzīju - tur uz radiatora, starp aizkariem un loga rāmi sēdēja mazs betmeniņš. Smukiņš, lai, bet tomēr asinssūcējs, ja. Ja? Or is it just a figment of my Twilight-Harry-Potter-Batman-soiled imagination?
Nu tātad, garš stāstiņš beidzot īss, tieši nullēs nullēs, respektīvi, spoku sikspārņu stundā, mēs kolektīvi palaidām draudziņu pasaulē. Es atbalstīju aktivitātes, entuziastiski čīrojot no seģenes apakšas.
13 comments|post comment

[13 Aug 2015|10:46am]
Man sestdien izgāja diezgan greizi, bet beidzās taisni.
Izdomāju es, tātad, sestdienas rītā pirms braukšanas uz laukiem aiziet uz vienu tādu veikalu Jelgavā, kur atrodas mani interesējošas kleitas. Dārgais mani turp aizveda, atstāja, bet pats aizbrauca uz Statoilu. Es lēnām pa vecām koka kāpnēm uzkāpu vecas Jelgavas koka mājas otrajā stāvā, kur minētais veikals atrodas. Pirmajā stāvā darbdienās strādā juristi, notāri vai citādi līdzīgie. Tā nu es tur augšā ieraudzīju slēgtas durvis, aiz tām kārotās kleitas, bet uz durvīm zīmīti - Lūc zvant ja uz klopt nelaiž iekš "Piezvanot uz numurs tāds un šitāds, salonu atvērs piecu minūšu laikā". Laiks man bija, tā nu es zvanīju uz numuru, bet tur neviens neatbildēja. Es tur mierīgi sēdēju uz soliņa pie tām durtiņām un prātuļoju, vai zvanīt vēl vai piķis rāvis tās kleites. Nu un kamēr es tur augšā rāmi žūžinājos un sēdēju domādama, lejasstāvā lielā ātrumā notika vairākas lietas - kāds ienāca pa sētas durvīm, cirta tur kaut kādas durvis, tad atskanēja atslēgu šķindoņa un ne ar ko nesajaucama durvju slēgšanas skaņa. Tad - klusums. Liels, baigs, aizdomīgs klusums. Es notipināju lejā un secināju, ka ārdurvis ir ciet. Jānudien, es biju palikusi ieslēgta tai brakšķošajā namā ar putekļaini notariālu gaiteni lejasstāvā un aizslēgtu saules zaķīšu kleitu valstību augšstāvā.
Nu es kļuvu patiesi nikna. Zvanīju un zvanīju uz to nelaimīgo numuru, kur neviens vēl aizvien necēla ne ausi. Izdomājos visādus sižetus par to, kā kleitu salona īpašniece jau sen sauļojas Dubultos un noteikti nedomā par savu veikalu, kā mani no turienes ārā mēģina izdabūt ugunsdzēsēju vienība, kas lauž vaļā durves, un kam blakus stāv aizdomīgi policisti, kas netic manas kataklizmas nevainīgajiem cēloņiem, kā es tūlītās zvanīšu mīļotajam un teikšu, lai domā, kā mani pestīt ārā no šejienes. Visu to laiku es, protams, zvanīju un zvanīju uz to numuru, paralēli ducinot augšā un lejā pa tām kāpnēm kā satrakots zilonis. Tad es piesēdu uz rāmā soliņa saulītē, uzmeklēju internetā salona nosaukumu, atradu tur vēl vienu telefona numuru, piezvanīju uz to un, alohomora, man uzreiz atbildēja. Savā niknumā es diezgan dzēlīgi un paceltos toņos aprakstīju notikušo un saimniece, kas dzīvo turpat aiz salona, uzreiz atjoza man atvērt durvis. Tā bija diezgan jauka, jauna krievu meitene, viņa ļoti atvainojās un man gandrīz pārgāja visas dusmas. Es uzmērīju kādas četras kleitas un pat paņēmu no viņas vizītkarti.
Tā tas arī beidzās, jo pēc kāda brīža es izgāju uz ielas, kur mani jau gaidīja mašīna, un mēs aizbraucām uz laukiem ēst avenes. Un nevienam es par to nepastāstīju, nevienam, izņemot jūs, protams.
10 comments|post comment

[10 Aug 2015|11:10am]
mohitosi ar piparmētrusiem
lielais ezers un mazais ezers
odi un dunduri. dunduri un odi
avenes un kazenes, tomāti un baziliks

Un kādreiz, kad es šovakar atnākšu no darba, es taisīšu pesto. Ja man uznāks pavisam liels trakums, es varbūt uztaisīšu arī piparmētru pesto. Jo "mint pesto is a vibrant alternative to the traditional basil sauce". Man patīk tādas vibrējošas alternatīvas.
5 comments|post comment

Мы не жалкие букашки [31 Jul 2015|10:40am]
Mana vienīgā reālā sūdzība par šo vasaru ir tikai par bruņurupuci. Man pašai sauļoties nepatīk, nākamais atvaļinājums tāpat tikai septembrī un strādāt es varu arī lietainā laikā. Bet rupucim, rupucim gan ļoti, ļoti vajag siltumu. Tas nabaga zvēriņš jau tā cieš Latvijas tumšajos gadalaikos un tagad pat māja nav tā iesilusi, lai viņa pa īstam justos labi.
Viņu visu laiku ir jātur zem lampas, kur viņa, miega susuris tāds, krāmējas uz migu un reizumis knapi ieskrubina papriku, as in 'nē, nu, ja jums ļoti vajag, nu, lāb, uzēdīs ar kaut ko'. Bet citādi viņa dzīvojas tikai pa stūriem un nīgri blenž virsū tam, kurš uzdrošinās viņu modināt.
Tajās trijās pa īstam siltajās dienās mums mājās kāds bija kā nobūris rupuci, jo tiešām, viņa bija kā feju samainīts bērniņš, nepavisam ne mūsu rupucis. Viņa čāpoja pa māju bez rimas un apstājas, pēc vienas treknas salātlapas notiesāšanas viņa uzēda vēl otru un desertā arī kādu tomāta šķēli. Tad viņa pat reizēm iespriņģoja virtuvē, un, līksmi iesaucoties Хозяин, а где жратва? Hey good lookin, whatcha got cookin?, lūkoja, ko mēs tur tādu darām, un nepavisam neiebilda uzkost vēl kādu mazu drusciņu.
Aizgaldiņš uz balkona, kur mēs pērn Čiepu laidām sauļoties un vispār dzīvoties, ir pavisam aizgājis atmatā, jo grīdas betons tur ir salts kā Disneja Ledus sirds un, ja rupucis būtu cilvēku sieviete, viņa tur uz līdzenas vietas dabūtu urīnceļu apsaldējumu. Reizēs, kad mēs esam mājās, mēs kā apsēsti meklējam saules pleķus - vietas, kur dzīvoklī uz grīdas iespīd saule - un pārnēsājam rupuci, katru reizi noliekot to gaismiņā, no kurienes viņa pēc laiciņa tāpat aizbēg un noslēpjas aiz maisa ar Latvijas padomju enciklopēdiju divpadsmit sējumos.
Mind you, par laikapstākļiem atbildīgie vīri un sievas, es jau neprasu sev, es rupucim. Pieregulējiet mazliet to grādīzeri, pretty please.
2 comments|post comment

navigation
[ viewing | 120 entries back ]
[ go | earlier/later ]