Мы не жалкие букашки
Mana vienīgā reālā sūdzība par šo vasaru ir tikai par bruņurupuci. Man pašai sauļoties nepatīk, nākamais atvaļinājums tāpat tikai septembrī un strādāt es varu arī lietainā laikā. Bet rupucim, rupucim gan ļoti, ļoti vajag siltumu. Tas nabaga zvēriņš jau tā cieš Latvijas tumšajos gadalaikos un tagad pat māja nav tā iesilusi, lai viņa pa īstam justos labi.
Viņu visu laiku ir jātur zem lampas, kur viņa, miega susuris tāds, krāmējas uz migu un reizumis knapi ieskrubina papriku, as in 'nē, nu, ja jums ļoti vajag, nu, lāb, uzēdīs ar kaut ko'. Bet citādi viņa dzīvojas tikai pa stūriem un nīgri blenž virsū tam, kurš uzdrošinās viņu modināt.
Tajās trijās pa īstam siltajās dienās mums mājās kāds bija kā nobūris rupuci, jo tiešām, viņa bija kā feju samainīts bērniņš, nepavisam ne mūsu rupucis. Viņa čāpoja pa māju bez rimas un apstājas, pēc vienas treknas salātlapas notiesāšanas viņa uzēda vēl otru un desertā arī kādu tomāta šķēli. Tad viņa pat reizēm iespriņģoja virtuvē, un, līksmi iesaucoties Хозяин, а где жратва? Hey good lookin, whatcha got cookin?, lūkoja, ko mēs tur tādu darām, un nepavisam neiebilda uzkost vēl kādu mazu drusciņu.
Aizgaldiņš uz balkona, kur mēs pērn Čiepu laidām sauļoties un vispār dzīvoties, ir pavisam aizgājis atmatā, jo grīdas betons tur ir salts kā Disneja Ledus sirds un, ja rupucis būtu cilvēku sieviete, viņa tur uz līdzenas vietas dabūtu urīnceļu apsaldējumu. Reizēs, kad mēs esam mājās, mēs kā apsēsti meklējam saules pleķus - vietas, kur dzīvoklī uz grīdas iespīd saule - un pārnēsājam rupuci, katru reizi noliekot to gaismiņā, no kurienes viņa pēc laiciņa tāpat aizbēg un noslēpjas aiz maisa ar Latvijas padomju enciklopēdiju divpadsmit sējumos.
Mind you, par laikapstākļiem atbildīgie vīri un sievas, es jau neprasu sev, es rupucim. Pieregulējiet mazliet to grādīzeri, pretty please.