Par eksorciju
Nācu es vakar vēlu vakarā mājās un skatos, visur pie mums deg gaismas. Domāju, ballīte, vai? [Plīz, tikai ne ballīte, tā es īstenībā domāju, neesmu vairs tik sprigana kaziņa.] Nekā, izrādās, mūsmājās bija notikusi eksorcija ar gaismu.
Kamēr mans saule, mēness un zvaigznes ir nevainīgi sēdējis pie datora, priekšnamā kāds ir sācis diezgan teatrāli plivināties. Tas bijis sikspārnis - tāds diezgan paprāvs eksemplārs, tā vismaz es spriedu pēc atsauksmēm, gandrīz kā maziņš pingvīns. Sikspārnis bija ticis pie mums caur balkonu, izlidojis cauri divām citām istabām un tagad bija ļoti apjucis, jo tomēr nav viņa rajons, vai ne. Nu, un tad viņam tika gaismas terapija - no sākuma gaisma tika ieslēgta priekšnamā, no kurienes viņš aizmuka, tad nākamajā istabā, no kurienes viņš atkal aizmuka, un tā tālāk. Kad es atnācu mājās, gaismas tātad bija visur un sikspārņa nebija it kā nekur.
Garš stāstiņš īss, noklausījos sikspārņstāstu, izdzēru savu rōzā vīna glāzi un gāju gulēt. Brīdī, kad es miegaini domāju jaukas un mierīgas domas un dzīvesbiedrs bija stadijā 'varbūt-es-tagad-krākšu-bet-varbūt-arī-nē', es istabā sāku saklausīt kaut kādas neiederīgas skaņas - vienu tādu piesardzīgu čak-čak-čak-čak, pēc kā es paslējos augstāk uz spilvena, lai ieklausītos kārtīgāk. Jānudien, pēc brīža sekoja vēl viens tāds noslēpumains šik-šik-šik-šik. Kamēr es prātoju, vai tas tiešām nozīmē to, ko tas pilnīgi noteikti nozīmē, atskanēja triumfējoša spārnu plīvoņa! Sikspārnis bija viltīgi sagaidījis kluso stundu! Nu viņš tur laidelējās un jodelēja, un sikspārnēja.
Ōō, un tad mans Bafijs, mans vampīru mednieks, tas, kurš tā kā gandrīz jau krāca, sekundes laikā ar baisu rēcienu izmetās no gultas, uzmeta man virsū segas pārvalku [starp citu, ja notiek cibas polli, mēs guļam ar pārvalku, nevis ar segu, jo ir vasara, dooh], nobļāvās: "Paliec tur!" un tad ķērās klāt pie sikspārņu populācijas skaita samazināšanas mūsu guļamistabā, un ieslēdza gaismu. Lūrot gar pārvalka malu, es viņu beidzot ieraudzīju - tur uz radiatora, starp aizkariem un loga rāmi sēdēja mazs betmeniņš. Smukiņš, lai, bet tomēr asinssūcējs, ja. Ja? Or is it just a figment of my Twilight-Harry-Potter-Batman-soiled imagination?
Nu tātad, garš stāstiņš beidzot īss, tieši nullēs nullēs, respektīvi, spoku sikspārņu stundā, mēs kolektīvi palaidām draudziņu pasaulē. Es atbalstīju aktivitātes, entuziastiski čīrojot no seģenes apakšas.