Ziemassvētku pasaka jeb Gūt var visādi, sacīja Rainis
Reiz dzīvoja Ziemassvētku susuris. Visu gadu Ziemassvētku susuris bija vienkārši Mājas susuris, bet, tiklīdz pienāca novembra vidus, reizēm jau novembra sākums, Mājas susuris pakāpeniski sāka zumēt, bužināties, rosīties un visādi citādi transformēties par Ziemassvētku susuri.
Ziemassvētku susurim bija misija - sagatavot svētku gaidīšanas prieku mājas Lielajam Susurim. Lielais Susuris bija neticami glīts, gudrs un patīkams pēc visiem susuru standartiem, tāpēc nebija nekāds pārsteigums, ka Mājas susuris gribēja Lielajam Susurim dažnedažādos veidos darīt prieku. Tieši tāpēc novembrī mazais susuris, kas lēnām tapa par Ziemassvētku susuri, sāka uzcītīgi vilkt mājās visādas lietiņas, kam bija paredzēts kļūt par Lielā Susura Ziemassvētku Gaidīšanas Prieka daļu. Nomaskējot konfektes maisiņā zem tomātiem, susuris iedabūja mājās kārumus un žigli noslēpa tos kādā no savām alām. Dienas gaitās steidzoties, susuris vai ik pārdienas sameklēja kādus niekus, ko likt turziņās un glabāt svētkiem. Brīžos, kad Lielais Susuris bija aizņemts ar nopietnām susuru lietām, turziņas tika šķirotas, izrotātas un gatavotas dāvāšanai. Ai, kas tas bija par prieku mazajam Ziemassvētku susurim!..
Tad pienāca pēdējais vakars pirms lielās Ziemassvētku Gaidīšanas. Mazais susuris izlikās, ka darbojas ar svecēm un mandarīniem, bet patiesībā izlika goda vietā visus priekus, kas nu piederēja Lielajam Susurim! Visa mēneša garumā - līdz pat Ziemassvētkiem - Lielajam Susurim katru rītu pienācās viena turziņa ar prieku. Lielais Susuris no sākuma sakautrējās par to, ka viņam vienam pašam pienākas tik liels daudzums ar dāvanām, bet, mazliet padomājot, secināja, ka viņš taču ir neticami glīts, gudrs un patīkams pēc visiem susuru standartiem, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka mazais Ziemassvētku susuris ir sagatavojis viņam šādu dāvanu. Lielais Susuris vēlīgi nobučoja Ziemassvētku susurim degungalu un abi devās ēst mandarīnus.