What I know now jeb gramarnacīša dvēseles mokas
Es vispār it kā diezgan labi māku rakstīt svešās mēlēs. T.i., es protu rakstīt salīdzinoši pareizi no gramarnacīša viedokļa - varbūt nelepojoties ar lielu radošumu, taču arī nepieļaujot muļķīgas ortogrāfijas vai paviršības kļūdas. Ja man kādreiz uznāk vārds, kam es nezinu rakstību, es eju to pārbaudīt, no tiesas es to daru.
Bet es esmu pamanījusi, ka darbdienās pēc pulksten pieciem mans iekšējais gramarnacītis aizmieg? aizbēg? meklē či? Lai nu kā, viņa nav uz vietas un es tikmēr kaut kādā pilnīgā automātā esmu spējīga 'addition' vietā uzrakstīt 'edition' un [jā! jā! es tā daru! sit sev pa visādām vietām un plēš matus] 'know' vietā - 'now'. Jebkurā citā diennakts laikā es par šādām izdarībām nosūtītu sevi uz tualeti, lai padauzītu galvu pret sienu, bet tai pēdējā darba dienas stundā no pieciem līdz sešiem es plivinos kaut kādos valodas kontrolfrīka atslodzes čika stundas apcirkņos, tā ja.
Nesen man šausmīgi pārslogotā dienā gadījās e-pasta virsrakstā 'translations' vietā uzrakstīt 'traslations' un nosūtīt to pastu 13 dažādiem cilvēkiem. Ak, kā es pārdzīvoju.
Citiem cilvēkiem laikam ir reālas lietas, par ko satraukties, ja? Man ar reizēm ir, tiešām. Es, piemēram, mazliet uztraucos par to, ka par daudz vērības un vērtības piešķiru tam, kā cilvēki raksta, un, balstoties uz šo informāciju, mēdzu Kaut Ko par viņiem padomāt. Bet viendzimuma partnerattiecību reģistrēšana - droši, uz priekšu.