Near Miss
Ai, es šodien japānim nosūtīju tulkot ķīniešu tekstu. Respektīvi, es biju atzīmējusi ar dzeltenu, kas tur ir jātulko no vācu mēles, bet pārējais bija iekš tiem hieroglifiem. Nu, jā, un tie hieroglifi bija ķīniešu, nevis japāņu. Bet kas ir pats brīnīgākais - tak viņš man arī iztulkoja un nesacīja ne vārda, ko viņš domā par mums, muļķa eiropiešiem.
Es zinu, aiz kam tā. Tas tāpēc, ka es šodien Rimi, gaidot rindā pie ātrās kases, sodījos par jautrajām kundzītēm, kas stāvēja man priekšā. Viena bija aizmirsusi, ka viņai ir sešas preces, nevis četras, un kopā ar kasieri jautri par to hihināja, bet cita, kas jau lasīja savas mantiņas somā, atdeva kasierei kāda pircēja aizmirsto šokolādi. Ūūūn tad viņas visas pulciņā hihināja vēl jo aktīvāk un nolēma, ka šodien tāda sajaukšanas un aizmiršanas diena. Kā tad, drūmi nodomāja negaisa mākonis, respektīvi, es, pašas jūs esat aizmirseņi, es neko šodien tādu īpašu neesmu aizmirsusi vai sajaukusi. Un tad es atgriezos ofisā un pēc kādas stundiņas konstatēju tātad, ka es esmu izdarījusies taisni tā, kā tur augstāk rakstīju.
Es izlēmu, ka norakstīšu šo kaunu prom no sevis - tā kā nopublicēšu te un aizmirsīšu, punkts. Tak vēl jau paliek jautājums par to, kā man japānim iedot īsto tulkojamo tekstu.
*Labi, nē, nevajag te mānīties. Es to tekstu jau sen viņam iedevu - pavadībā ar izjustu e-pastu, kur es sodos par savu neizdarību un ļoti lūdzu, vai viņš, lūdzu, varētu, lūdzu, iztulkot īsto tekstu, lūdzu. Tad manīs.