Nu, labi.
Vakar ievēlos mājās krietni vēlu, jo darbdienu šopingotāji par izpriecām maksā ar 'atnācu mājās - jau jāiet gulēt' sekvenci. Tā nu es tur sprinģoju apkārt, miklām acīm vēros uz savām jauniegādātajām mantiņām un izspriedu, ka jātaisa vaļā kāds vīns, nu, lai tās klozītes labi nēsātos. Tā arī izdarīju, bet vīnošana un gulētiešanas atlikšana nozīmē to, ka derētu iedot kādu nieciņu gaismas un siltuma arī bruņurupucim, kas visu dienu nodzīvojis Naktssardzes cienīgā pelēcībā. Ieslēdzu bruņurupuču lampu, sameklēju pašu zvēru [bija nolīdis bruņurupuča istabā zem radiatoriem] un noliku zem lampas, lai sildās.
Nebija prāta darbs. Rupucis pasildījās, pasildījās un izlēma, ka ir īstais laiks mazam sprintiņam pa pasauli - gaisma un siltums viņai brīnumaini ātri atgriež dzīvesprieku un kustīgumu. Tā nu viņa vienreiz apgāja ap dzīvojamo istabu, vēlreiz un tad vēlreiz. Es jau tikmēr biju izfēnojusi matus [jo mazgāt matus no rīta ir pure evil] un izdzērusi savu vīna glāzi - un tas ir kaut kas, ņemot vērā, ka vīnu es leju tādos puslitra tilpuma pokālos, ne pilnu, protams, bet tā vai tā. Tā nu rupucis tur staigalēja visur kur un grabinājās, bet es raizīgi sodījos, ka nu gan to zvēru neparko nevarēs dabūt gulēt. Ietūcīju viņu rupuča stūrī, izslēdzu gaismas - sak, guli nu. Ha! Pēc dažām minūtēm tumsā un klusumā sākās aizdomīga skrapstināšanās, rupucis skaidri lika saprast, ka nekādas gulēšanas te nebūs un rīkojās uz dažādu aktivitāšu turpināšanu. Bet nu, vīns ir cilvēkam draugs, tā nu es nedevu ne pieci, ja grib, lai staigā, un gulēju nost.
No rīta iepriekšminētā īpatņa atrašanās vieta tika konstatēta aiz skapja.