Nāk prātā līdzīgs stāsts, kur kāds, sirdī mākslinieks, bija bruņurupucim uzkrāsojis kaut ko uz bruņām ar fosforescējošu krāsu, tur, actiņas, vai galvaskausu, vai ko tādu. Ar domu, ka, naktī ejot pa darīšanām, neuzkāptu zvēram virsū.

Kā pieklājas, pie mākslinieka notiek bohēma, pēc bohēmas ir tumsa, atpūta un šausmīgs brēciens, kad viens no bohēmas viesiem nakts melnumā ierauga pa grīdu rāpojošu galvaskausiņu, vai trīs burtu vārdu, vai nu kas tam nabagam bija uz muguras uztriepts.