Izlēmu tomēr izlasīt bestselleru Gone Girl, kaut arī vislaik bijos, ka tas tāds emocionāli smags nolaupīšanas trilleris ir. Zinkā, džeks atnāk mājās, bet viņam pazudusi sieva. Gludeklis ieslēgts, virtuvē tējkanna svilpo, a sievas ta nav. Es iedomājos, ka tur tagad būs, kā tur visi cieš un pārdzīvo, un sāp, bet izlasīju, ka nav tā, ka ir pavisam citādi, un sāku lasīt.
Tur tāda interesanta doma pavīdēja - ka mūsdienās cilvēks jau visu ir piedzīvojis caur dažāda veida second hand pieredzi filmās, literatūrā, mūzikā, internetā, bildēs, presē. Respektīvi, ka ir ļoti grūti būt sev pašam, jo viss jau ir piedzīvots, visa veida reakcijas jau ir zināmas un tās arī tiek izpildītas. Cilvēki pakļaujas zināmam scenārijam, kur ir atbildes uz visa veida notikumiem - tai skaitā arī daļēji tam, kas notiek, kad, jā, piemēram, pazūd sieva.
Man šodien atrakstīja cilvēks, vārdā Votlings. Es pieliku viņam birkiņu, ka tas ir tas klients, kam uzvārds kā Bellai no Vējiem līdzi. Sīkums.
Sestdien biju frizētavā un beidzot mazliet pamainīju to, kā izskatos - gaišo matu vietā man tagad daļa krēpju ir tādā pret gaismu pavērstas šampanieša glāzes ar zemeni iekšā krāsā. Un tad neviens to nepamanīja, aimīn, neviens! Un es, protams, sagaidīju, ka pamanīs, nu, ka piefiksēs, ne jau ka man te vajag, lai stāsta, cik skaisti. Aha, un kāpēc es domāju, ka tā vajag? Kāpēc man galvā lietas stāv tā, ka pēc frizētavas kādam akurāt jāsāk stāstīt, ka man ir jauni mati?