nomods nav nekāds vārds
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Tuesday, October 22nd, 2013
| Time |
Event |
| 9:44a |
Slinkum, slinkum, laid mani vaļā Vakarnakt pirmsmiega klusumā no virtuves atskanēja būkšķis. Ok, ne nu īsts būkšķis, bet tāds kā trauku troksnis, tāda dobja iešķindēšanās. Es maķenīt satrūkos, sirds sāka pukstēt straujāk, bet galvā šaudījās domas par iespējamiem laupītājiem, nīgriem leprikoniem un bezsaimnieku kaķiem. Bet kā? Nu nekā, nevar virtuvē pēkšņi būt kāds tāds šķindinātājs uzradies.
Parasti es lektu augšā un mestos uz virtuvi, lai dotu šķindinātājam taurē un patiesībā secinātu, ka nekā tur nav, bet šoreiz mīļotais bija sagrābis mani dzelzs apskāvienā, nupat pirms kāda brīža aizmidzis un, neturot rūpi ne par kādiem virtuves teroristiem, liegi šņākuļoja man ausī, tāpēc es izlēmu netraucēt miegu un nemesties vis uz aizdomīgo vietu, bet tā vietā mēģināt izdomāt, kas tur tik neganti trobelēja.
Peles? Nav nereāli, pirms kāda gada mums tādas bija mājās ieviesušās, bet pārvaldnieks labi veikli sarūpēja derafikatoru, nē, bet deratizatoru brigādi un tā mēs veiksmīgi tikām vaļā no pelīšiem. Mājas elfi, rūķi vai tamlīdzīgie? Johoho, nebūtu slikti, ko, ja pie mums ieviestos domovojs, viņš varētu šķindināties pēc sirds patikas, gan ar nosacījumu, ka ik pa brīdim viņš padara kādas drēbes un ēd pienu, jo tas mums mājās mūždien paliek pāri. Ja tas ir domovojs, lai, lai, es miegaini padomāju un izlēmu, ka nav vērts te vairs ko satraukties, jo nekādi citi aizdomīgi trokšņi vairs nav atskanējuši un galu galā, tagad man ir cerība, ka kāds līdz rītam būs noslaucījis traukus, ko es tur atstāju nožūt. HĀĀĀ!! Tetevnubija, mājas gariņu sagribēji, nebūs nekā! Trokšņotājs bija krūzīte, kas tur stāvēja uz dvielīša un žuva, un kaut kā paklupa laikam jau.
Stāsta morāle ir tāda, ka pēc mazgāšanas trauki jānoslauka un jāsaliek pa vietām vajadzēja iet uz arhitektiem vai vismaz skolā labāk mācīties ģeometriju, lai tagad es prastu būvēt nevainojamas trauku piramīdas. | | 12:11p |
Izlēmu tomēr izlasīt bestselleru Gone Girl, kaut arī vislaik bijos, ka tas tāds emocionāli smags nolaupīšanas trilleris ir. Zinkā, džeks atnāk mājās, bet viņam pazudusi sieva. Gludeklis ieslēgts, virtuvē tējkanna svilpo, a sievas ta nav. Es iedomājos, ka tur tagad būs, kā tur visi cieš un pārdzīvo, un sāp, bet izlasīju, ka nav tā, ka ir pavisam citādi, un sāku lasīt.
Tur tāda interesanta doma pavīdēja - ka mūsdienās cilvēks jau visu ir piedzīvojis caur dažāda veida second hand pieredzi filmās, literatūrā, mūzikā, internetā, bildēs, presē. Respektīvi, ka ir ļoti grūti būt sev pašam, jo viss jau ir piedzīvots, visa veida reakcijas jau ir zināmas un tās arī tiek izpildītas. Cilvēki pakļaujas zināmam scenārijam, kur ir atbildes uz visa veida notikumiem - tai skaitā arī daļēji tam, kas notiek, kad, jā, piemēram, pazūd sieva.
Man šodien atrakstīja cilvēks, vārdā Votlings. Es pieliku viņam birkiņu, ka tas ir tas klients, kam uzvārds kā Bellai no Vējiem līdzi. Sīkums.
Sestdien biju frizētavā un beidzot mazliet pamainīju to, kā izskatos - gaišo matu vietā man tagad daļa krēpju ir tādā pret gaismu pavērstas šampanieša glāzes ar zemeni iekšā krāsā. Un tad neviens to nepamanīja, aimīn, neviens! Un es, protams, sagaidīju, ka pamanīs, nu, ka piefiksēs, ne jau ka man te vajag, lai stāsta, cik skaisti. Aha, un kāpēc es domāju, ka tā vajag? Kāpēc man galvā lietas stāv tā, ka pēc frizētavas kādam akurāt jāsāk stāstīt, ka man ir jauni mati? |
|