Vakarnakt pirmsmiega klusumā no virtuves atskanēja būkšķis. Ok, ne nu īsts būkšķis, bet tāds kā trauku troksnis, tāda dobja iešķindēšanās. Es maķenīt satrūkos, sirds sāka pukstēt straujāk, bet galvā šaudījās domas par iespējamiem laupītājiem, nīgriem leprikoniem un bezsaimnieku kaķiem. Bet kā? Nu nekā, nevar virtuvē pēkšņi būt kāds tāds šķindinātājs uzradies.

Parasti es lektu augšā un mestos uz virtuvi, lai dotu šķindinātājam taurē un patiesībā secinātu, ka nekā tur nav, bet šoreiz mīļotais bija sagrābis mani dzelzs apskāvienā, nupat pirms kāda brīža aizmidzis un, neturot rūpi ne par kādiem virtuves teroristiem, liegi šņākuļoja man ausī, tāpēc es izlēmu netraucēt miegu un nemesties vis uz aizdomīgo vietu, bet tā vietā mēģināt izdomāt, kas tur tik neganti trobelēja.

Peles? Nav nereāli, pirms kāda gada mums tādas bija mājās ieviesušās, bet pārvaldnieks labi veikli sarūpēja derafikatoru, nē, bet deratizatoru brigādi un tā mēs veiksmīgi tikām vaļā no pelīšiem. Mājas elfi, rūķi vai tamlīdzīgie? Johoho, nebūtu slikti, ko, ja pie mums ieviestos domovojs, viņš varētu šķindināties pēc sirds patikas, gan ar nosacījumu, ka ik pa brīdim viņš padara kādas drēbes un ēd pienu, jo tas mums mājās mūždien paliek pāri. Ja tas ir domovojs, lai, lai, es miegaini padomāju un izlēmu, ka nav vērts te vairs ko satraukties, jo nekādi citi aizdomīgi trokšņi vairs nav atskanējuši un galu galā, tagad man ir cerība, ka kāds līdz rītam būs noslaucījis traukus, ko es tur atstāju nožūt. HĀĀĀ!! Tetevnubija, mājas gariņu sagribēji, nebūs nekā! Trokšņotājs bija krūzīte, kas tur stāvēja uz dvielīša un žuva, un kaut kā paklupa laikam jau.

Stāsta morāle ir tāda, ka pēc mazgāšanas trauki jānoslauka un jāsaliek pa vietām vajadzēja iet uz arhitektiem vai vismaz skolā labāk mācīties ģeometriju, lai tagad es prastu būvēt nevainojamas trauku piramīdas.