Ko es daru atvaļinājumā - es ēdu, dzeru, ik pa laiciņam aizbraucu uz veikaliem iepirkt kādas jaunas drēbītes, garšvielas, dušas želejas un tamlīdzīgus niekus, tad atkal mazliet uzēdu, tad paauklēju kādu bērnu, tad atkal iedzeru, druscītiņ padaru internetu vai pasēžu saulītē un palasu grāmatu. Pirmos divus vakarus man saklāja gultu, man klāt pienes martini, nepārtraukti prasa, ko man vēl gribas garšīgu, no rītiem mani modina vai nu bērni [warum schlaeft die Kristine noch? wann steht sie auf?] vai kaimiņmājas gailis, vakaros gulēt aizvada lidmašīnas, kas lido uz netālo Laage. Šeit ir suns, kas, nosēdināts akvārija priekšā, var tur nosēdēt burtiski stundām, ar purniņu sekojot zivtiņu maršrutiem, kaķis, kas manis dēļ nedēļu tup vienā telpā, jo savulaik viņš mani nīda ar īsti kaķisku degsmi un uzskatīja par savu pienākumu uzbrukt man no muguras katru reizi, kad es viņam pagāju garām. Telpa, jāatzīst, ir krietni liela - viņam tur ir gulta, ēdiens, veļasmašīna, kaste ar alu un izeja uz garāžu. Un vispār, es šito mēru nepieņēmu, viņi paši tā. I mean, viņš te bija pirms manis un viņam ir visas tiesības klupt kājās jebkuram svešajam.
Lai idille nebūtu tik idillīga, rīt mani vedīs uz zoodārzu atrādīt jauno Darwineum.
PS: Aa, un plus piecpadsmit nebija, bet plus vienpadsmit gan.