Es beidzot lasu tādas grāmatas, par kurām nav kauns runāt publiski. Tad nu es gribēju paspriedelēt par lasīšanas ieradumiem. Nevis par to, vai var lasīt tualetē vai trolejbusā, ko, protams, var, jo var taču lasīt, pat ejot pa ielu. Nē, nu, skaidrs, ka katram savs, kā grib, tā lasa, un ko un kad grib, to lasa, bet pārāk daudz cilvēki man dzīvē ir izbrīnīti jautājuši, kā gan es varot lasīt grāmatas atkārtoti. Un es tā wtf!?..? Jo es, protams, pieņemu pretējo viedokli - ka VAR nelasīt grāmatas atkārtoti, jo tas taču nav interesanti. Bet es arī pieņemu, ka var nelasīt vispār. Var, jā...
Es lasu atkārtoti, jo man tā patīk. Jo, kaut arī es tiešām zinu, ēm, sižetu, ja?, es tomēr ar interesi lasu grāmatas vēlreiz. Un ne jau definējot sev, ka nu es tagad izbaudīšu valodas plūdumu vai zilgās atvasaras novakares apraksta smalkumus, jo man nebūs jākoncentrējas uz notikumiem. Savulaik man pat bija jālasa grāmatas atkārtoti, jo nebija man accessa jaunām grāmatām tik lielos apjomos, lai man visu laiku būtu, ko lasīt. Bet galvenais iemesls, kādēļ es lasu grāmatas atkārtoti, ir tas, ka man iekšā ir tāds kā atkārtotās lasīšanas impulss, kas ik pa brīdim man paziņo - ir pienācis laiks atkal izlasīt to un šito. Un es jūtu, ka, jā, vajag, prasās.
Otrs ir tas, ka es vislaik lasu dažādas grāmatas paralēli. Tam nu iemesls ir prozaisks - ja man grāmata aizlasās tik tālu, ka ir redzams - nākamās dienas gaitas, vilcienus un gaidīšanas, ja tādas būs, tā nepārdzīvos, līdzi ir jāņem cita, kas nedraud ar šaušīgo postu - grāmatu, kas beidzas nelaikā. Tā nu man šobrīd ir trīs gandrīz līdz beigām aizlasītas grāmatas.
Un vispār, es tā arī nepateicu, ko es lasu. Es varu pasūdzēties par A. Döblin gabalu Berlīne, Aleksandra laukums - grūti man ar to iet, kaut kā nelasās. Par daudz sēnalu esmu salasījusies, lai kaut ko nopietnāku spētu sagremot.