Es to sauktu par draudzīgu šaržu. Vai apsmaidīšanu. Es ne par ko tādu neapvainotos. Tiesa, reiz viens anonymus man uzbrauca tā diktāk - tip, klusē, matuška, tu, provinciāle tāda un šitāda, kas ja arī esi savu degunu kautkur ārpus Latvijas pabāzusi, tad braukusi ar aizvērtām acīm, neko neredzējusi, un cilvēkus tikai pēc cepurēm vērtējusi:)
Nu - neiebrauca cilvēks kontekstā. Nu un?
Bet tāpēc ne prātā nenāca apvainoties.
Un ar Gorgonu pavisam citādi:) Dzi, Gorgon?