nevar jau tā mierīgi kuat kādā vietā ieritināties un domāt ka viss būs forši. Man tā likās, līdz man paziņoja, ka manu darba vietu slēgs ciet ekonomisku apsvērumu dēļ un vienīgais kā es varu saglabāt savu darbu ir pieteikties uz interviju tam pašam darbam tikai iekš centra anglijas vidienē ( kas nav drošākais rajons kur dzīvot), kas nozīmē, ka ir jāpārvācās. Bet man negribas, mans draugs riktīgi ir bēdīgs par šo, jo viņam jau trešo reizi dzīvē manis dēļ ir jāpārvācās un es viņu saprotu, es arī cerēju, ka šī vieta būs uz ilgiem laikiem. Bet darbs man šis ir svarīgs, bet attiecības ir svarīgākas, viņš ir mana ģimene un viņš ir bijis man līdzās tik daudzos brīžos un atbalstījis tik tik ļoti....
es reāli nezinu ko darīt, varbūt jāprasa Jums:
Varianti:
1) Palikt foršajā lokācijā, tikt atlaistai un atrast kkādu sūda darbu, cerēt, ka mani pieņems vienā citā organizācijā, bet vai viņi izsludinās jaunas vakances? ( jo cita org. arī ir labdarības org. un ekonomika pēkšņi labāka nepaliks, līdz ar to ir skaidrs, ka nebūs daudz jaunu vakanču un mans darbs ir nišas darbs un tādus atrast ir ļoti grūti, kā arī izturēt konkursu)
2) Pārcelties, turpināt darīt foršo darbu, bet dzīvot ar domu, ka manam partnerim tas ir smags lēmums. Bet ar domu, ka es vēljoprojām piesakos darbiem taj citā org, lai brauktu atpakaļ uz Dienvidiem.
3) Braukāt uz darbu 3h pirmdienās un 3h atpakaļ 5dienās un saglabāt foršo darbu (darba dienās dzīvot darbā) Turpināt melēt citu darbu.
4) Pieteikties uz jaunu darba lomu tai pašā organizācijā kur strādāju tagad, bet tā loma man nepatīk un uz viņu predentēs 7 cilvēki. Un cerēt ka cita organzācija izsludinās jaunas vakances un pieņems mani darbā.

Turklāt vēl uzzināju, ka stulbo īres līgumu ko parakstīju nevar lauzt. Vienīgais, kas varētu notikt, ja mēs atrodam citus īrniekus, bet visus mēnešus kamēr jaunie nav ievākušies mums jāmaksā īre. Tas varētu būt ka 3-4 mēnešus būtu jāmaksā dubulta īre, sliktākajā gadījumā 6 mēnešus. To savukārt ekonomiski es nevaru pavilkt. Varbūt mana org. varētu man kaut kā palīdzēt, bet 6 mēnešu īre ir 4,050 GBP, ko viņi točna nepalīdzētu segt.

Šeit visi apstākļi, lūdzu varat izteikt viedokli :)

Strādāju priekš Latvijas TV pusgadu un uz mani tur bļāva tā kā uz mazu bērnu, dzīve ir viena un tādu darbu man nevajag.
Manā dzīvē uzradās servisa suņi un kamēr strādāju TV, trenēju suni kļut par pavadoni.
Tad sapratu, ka šādu darbu ļoti'loti gribu, bet Latvijā ar neko tādu nevar nopelnīt. Kaut kas jādomā, nezinu.
Aizbraucam uz Somiju, tur strādājam ar govīm un vēl daudz suņiem. Man patīk suņi. un govis arī....
Bet saimnieks nebija tas pats labākais, braucam atpakaļ uz LV, bet A. uz Spāniju, ilgi negribam palikt šķirti, ko nu, ko nu lai dara. Varbūt ar suņiem neko never izdarīt, bet gribas dzīvot kur silti un forši, braucam uz Portugāli, tur mēnesi nodzīvojam Lisboa un tad mēnesi esam house sitters majā ar 11 kaķiem, 20 pīlēm, 15 vistām, 3 suņiem un vienu ēzeli. varbūt bija vēl kas...
Bet nauda iet uz baigām un par šo darbu nemaksā, bet ir nežēlīgi skaisti lasīt grāmatu uz vecas mājas mūra sienas un februārī sauļoties....
Nu neko, tomēr gribu strādāt ar suņiem. Aizsūtu pieteikumus uz Uk suņiem pavadoņiem, jo tur maksā par šo darbu, ne daudz, bet izdzīvot var.
Braucam uz UK, lai pirms Brexit ielīstu atpakaļ....dzīvojam pie māsas, protams, mani darbā pie pavadoņiem nepieņem, jo nu kurš ņems kkādu tur imigrantu bez UK pieredzes.
Meklēju vienalga kādu darbu ar suņiem, pieņem mani darbā viens jauns džeks kam ir small bizness ar suņu day care. Pārceļamies tuvāk darbam, izpētam apkārtni ar foršiem braucieniem gar Temzu. Suņu day care nostrādāju 2.5 gadus un iegūstu tik nenormāli daudz pieredzes, ka nu tikai. Sāku no apakšas līdz beigās biju otrais cilvēks visā firmā un pandēmijas gadā bizness izauga pa 200%, vadīju kucēnu, junioru nodarbības - droši vien kādus 500 suņus izlaidu sev cauri ar visādiem dīvainiem cilvēkiem un arī sāku vadīt privātnodarbības, pluss tam visam mācoties un studējot par suņiem un pa ceļam vēl joprojām piesakoties darbam ar suņiem asistentiem. Man darbs ļoti patika, bija forši, bet es ierados atpakaļ iekš UK lai strādātu ar suņiem asistentiem.
2021. 15 novembrī sāku strādāt par advanced triner for assitance dogs.
Nu vopšem, ja kko gribas ir jādara....

bļa, tikko noskatījos Aizliegto Paņēmienu par darba algām Latvijā tirzniecības sektorā, par pilnu darba slodzi 160h mēnesī vari saņemt 350eiro, aaaaarrrrggghhhhh, cik man pretīgi palika, cik skumji un riebīgi, kamēr citās valastīs pat ar kasiera darbu var normāli dzīvot, tad šeit LV Tu Rīgā pat īri nevari nomaksāt......
pluss, tā jau nav pusslodze, bet katru dienu mauc 11h.

pieteicos darbam Skotijā, filmēt, gan jau ka nepieņems, jo mēs esam 2in1, turklāt tā ļoti nenopietni uzrakstīju pieteikumu.
tur uz kopējā fona alga nav liela, taču par 10 nedēļām var nopelnīt 3500 tugrikus, plus ēšana un dzīvošana it kā ir apmaksāta.

Virsraksts ierakstam ir, protams, kliedzošāks nekā patiesība, jo atbraucu uz Latviju un kādus 7 mēnešus darbu nemeklēju, jo meklēju finansējumu mūsu filmas projektam, tas lūk vēl ir procesā, jo nav tik viegli, ja nepazīsti pareizos cilvēkus. Mūsu iekrājumi arī izsīkst, līdz ar to, plāns tāds, viens no mums strādās 9-5 darba dienu ( jo otrs neprot latviski), ienesīs kādu naudiņu ēšanai un īrei, otrs strādās pie tā kas sirdij Tuvs.
Plāns jau labs vai ne?
Mazliet aizmugures fona.
Kabatā mazā maisiņā man ir LU bakalaurs vēsturē un Velsas universitātē bakalaurs dok. filmu un TV kursā. Nekad neesmu dzīvojusi uz pabalstiem un arī tagad to negribu darīt un nedarīšu.
Sākot meklēt darbu radās arī man viens loģisks uzstādījums, labi, es meklēšu darbu, bet tādu, kas arī spētu mani attīstīt, kas mani izaicinātu un būtu manā izglītības lauciņā. Pašlaik kamēr naudas no sakarātā mums pietiek vēl 3-4 mēnešiem, es nespēju un negribu sūtīt CV uz kafeijnīcām, jo šķiet tur jau savu laiku esmu atsēdējusi un tomēr arī esmu kopā veselus 6 gadus mācījusies un ir bijusi pieredze savā lauciņā, tikai ārzemēs. Taču tagad ar vien biežāk nepamet doma, ka ja jau visi vadži trūks kafenīca lai iet...ja vien tur nemaksā minimālo? vai tāda lieta vispār Latvijā ir?
Līdz šim tā diezgan aizrautīgi, katru dienu ejot Valsts nodarbinātības aģenturās mājas lapā, gan cv.lv, gan ieskatoties FB lapās, divu mēnešu laikā esmu atradusi 50 man interesējošus darba piedāvājumus. Katram no tiem es esmu veltījusi vismaz 1 h laika, lai pieskaņotu savu pieteikuma vēstuli. Tātad tas man aizņēmis no 8 nedēļām labi ja vienu, darba stundu ziņā.
Kādi tad ir bijuši reuzltāti:
Atbilde no Letas, kur aizeju uz interviju un pēcāk man piezvana, ka viss bija super, bet tas Jūsu minētais 6nieks latviešu valodas gramatikā, nekam neder, jo esam atlaiduši korektoru....khmmm, tad tāpēc mēs presē pamanām tik daudz drukas kļūdu, jo tagad pat naudas tam nepietiek.
Un aizgāju uz vēl vienu interviju, kādā no filmu studijām, kur īpašnieks meklēja kādu kurš prot pārdod filmas, bet īsti ko pārdod pats nezināja, šķīrāmies ar labiem vārdiem, pie viņa atgriezīšos ar savām idejām, kad kafejnīcā sūkāšu cukura kubiciņus.
Un tagad ir vēl viena atbilde, bet, ar mājas darbu, mājas darbs principā ir sociālo tīklu stratēģijas izveidošana, programmas sastādīšana un vēl kas cits. Lai visu to varētu sagatavot sākumā jāiepazīstas, jāizanalizē un tad jāatdod viņiem savas idejas. Tā aizrit viena diena, protams, ar kūkas pauzēm un paskatīšos pa logu pauzēm, mums starp citu tagad ir ļoti labs skats uz TV torni un Daugavu, bet vairs nav treilerīša askētisms, kurā nodzīvojām 4 mēnešus. Tas tā, lai parādītu, ka neesam tie, kas baigi daudz prasa no ``lietām``. Savā darziņā arī kādas puķes jāiemet, vai zinies.
Vēl domāju, labi, izskatās, ka valsts rīko http://macibaspieaugusajiem.lv/ , kur var pārvalificēties, jo kā mēs zinām, humanitārie ir par daudz saražoti uz šīs pasaules. Pavērojot šī projekta marketingu, cilvēki bildēs izskatās tik nelaimīgi un uz robežas, kas liekas, ka nu ja jau Tev neiet, tad Tu vari droši pievienoties viņu bariņā un skumīgi sevi pārkalificēt!
Nekā nebija!
Tev jābūt nodarbinātam un tikai zemākajās profesijās, lai Tev būtu priekšroka. Mans sapnis par galdnieka amatu arī izplēn.( bija ļoti interesanta epastu apmaiņa, lai tiktu pie šāda slēdziena)
Es zinu ir vēl taču Valsts nodarbinātības aģentūra un es varētu iet tur, bet man kaut kā ļoti kaulā griež iespējamā birokrātija un dokumentu kārtošana, man pietiek paskatīties viņu mājas lapā un pašai meklēt darbu, jo spēks man vēl ir un 3-4 mēnešus es pat varu īri nomaksāt.

Un tas viss uz fona mēdijos: ReBaltica ``Nākotnes Latvieši``

Un tā ir sācies skumīgais laiks.

sirds smeldz puslīdz mīlas sāpēs, tad rezultātā, esmu izdarījusi tik daudz kā nekad, jo never, never par to domāt!

Esmu sākusi dzīvot savu dzīvi, tā ir pilna ar ikdienu un krāsainību, esmu priecīga, ka attālums man ir palīdzējis to izdarīt, taču es arī zinu, ka nekad nepazaudēšu saikni ar savējiem.
JO vairāk rit laiks šeit, jo vairāk saprotu, ja es braukšu atpakaļ uz LV tad tikai tad, ja man tur būs darbs un ja dzīvošu viena.

Es nevaru pašlaik par neko sūdzēties, lai gan viss nav perfekti.
Pašlaik esmu izrunājusi smagu sarunu ar vācu puisi un gaidu viņa lēmumu par to kam būs būt vai nebūt. un esmu mierā ar to, šodien nomierinājos.

Un nenormāli kurta ir braukt ar jaunajām austiņām, apkārt neko nedzirdēt un salīt, salīt, salīt.

tieshi pashlaik esmu autobusaa uz pariizi un doma kas mani nomoka ir kaa lai apeed savu sviestmaizi citiem netrauceejot?
gribeeju es gan tagad taa riktiigi beidzot pamaaciities,bet seezhu tuvu shoferim un sheit nav gaismas.
blakus man seezh divi interesanit puishi viens ar ljooooti gariem matiem un lieeeelu huuti,vinjiem ir jaabuut gejiem,jo vini man piedaavaja kokosriekstu uudeni un savas mantas vini tur rokoko stila koferiitii.
Londonaa kaa vienmeer es sajutos maza.maz puteklis.skatiijos uz tuuristiem,skatiijos uz vieteejiem. nesanaaca man taa arii riktiigi ne ar vienu parunaat.
un par puishiem-diikjis izskataas sauss,bet laikam taapeec,ka es neljauju kkam kkur pluust.
nu tad jaacer Pariize buus urraa.

saka, ka cilvēki saslimstot, tad kad ķermenis vairs nevar pavilkt līdzi prātam.
liekas tieši šoreiz tas ir ar mani noticis.
Viņš man saka, ka jāatpūšās, bet es nevaru ir tik daudz dommājamā un darāmā.
Un arī pie reizes visam klāt ir nākusi rudens skumja, ka jau atkal krāmēju savu koferi un dodos tālāk.
Pēc šiem palikušajiem diviem gadiem es meklēšu mājas, savu stūrīti kur pabūt, savu telpu kur nedomāt un neuztraukties par citiem

Ārā ir tik pelēks, ka es kanpi varu redzēt tastatūru, bet īstenībā jau jāraksta neskatoties uz viņu un to es tagad arī daru.
Šis laiks atnesa skumju.Vēl jāiet pie zobu ārsta, vēl jākārto māja, vēl jātaisa video priekš baltās nakts, vēl tik daudz kas ir jādara, bet es nedaru.

sajūta tāda it kā būtu pazaudējusi labāko draugu, draugu, kurš man tik bieži kretinē ārā un kaitina, draugu par kuru reizēm izbesī ņemt rūpi, draugu ar kuru piedzīvots tik daudz un smiets līdz asarām, draugu kuru varēja izvest no pacietības, jo tas jau bija tik vienkārši ietrenēts, draugu, kurš atbalstīja un pieņēma, draugu ar kuru varēja strīdēties un dusmoties, taču pēc kāda laika salabt un izrunāt visu kas uz sirds, draugu, kurš tikai ik pa reizēm ieklausījās manos padomos, draugu ar kuru saista neskaitāmas un zelta atmiņas, draugu - māsu.

Kad es braucu prom tādas sajūtas mani nekad nebija aizskārušas, tagad viņa aizbrauca prom, tagad tādas ir.

Es jau zinu, ka saziņa būs un nekur nepaliks, bet žēl ka tā vairs nebūs klātesoša 3dimensiju vidē, realitātē, ikdienas dzīvē.

Viņa saka, ka negrib atgriezties, bet gan jau...

Pirmo reizi mūžā laikam nesvinu savu jubileju, sēžu viena pati rēzeknē un pieņemu zvanus un virtuālos sveicienus.
un tieši šogad man šķiet ka tā svinēt ir baigi ok!

Tā ir kaut kāda neparakstāma laime, kad Tu izej no darba un saporti, ka tā bija pēdējā maiņa, ja ne vispār, tad vismaz 3 mēnešu garumā. Sitiet mani nost, bet strādāšana Makdonaldā ir mūsdienu vergošana. Toties nopelnīju pa šo gadu īri nākamajam gadam, tikai nauda bija aspkets kāpēc to visu pacietu.
Tagad sāksies saldā vasaras dzīve. ar interesantāko darbu kāds man ir jau bijis 2 pēdējos vasaras gadus un draugi un ģimene un Latvija.

es šodien uzrakstīju savas lielākās bailes.
galīgum galīga bija- palikt vienai, bez pajumtes un ēdiena un bez cilvēkiem.
Pašlaik man ir tik daudz labu cilvēku apkārt, kuri man neļautu nonākt līdz šādai situācijai un par to es esmu milzīgi pateicīga.
Galvenais, lai viņi nenomirst pirms manis :D

es guļu gultā zem segas, istabā ir auksts, manas kreisās rokas pirksti ir nosaluši, ārā svilpo negants vējš un man neko negribās.
Mazliet auksi ir arī sirdij

Ir tik daudz teorijas par cilvēkiem, ir tik daudz radītu teoriju, kuras prakstiski nevar aptaustīt, bet kad tās dzirdi liekas īstas esam.
Un tad vēl ir tik daudz patiesību un šajā informācijas laikmetā Tev ir jāizvēlas kam ticēt. Reāli jāizvēlās.

Vai esi kādreiz ēdis kreveles bērnībā? Ja jā, tad jau tas sanāk kaut kāda veida kanibālisms.
Kā diez kreveles ir angliski. tulkošanas aparāts ir pārāk tālu aizšķirts.

Es labprāt gribētu apēst kādu lobsteru. tikko noskatījos doķeni par to ka okeāns ir pilns ar plastmasu un vopšem pisģec.

es laikam negribu bērnus laist šajā pasaulē.



Šis viss neskaidrais raksts rāda manu domu gaitu, to, ka domas neizdomājas līdz galam, to ka viņas ir sajaukušās un manā galvā pašreiz nav kārtības pēc kuras es tik ļoti alkstu.
Bet lai kārtību dabūtu laikam sākumā jāsavāc emocionālie gruži.

Aizvakar nakt es pirmo reizi mūžā pamodos no miega ar asarām acīs un es zināju kāpēc man viņas ir.
Es sapņoju tik dzīvi, ka mana iztēle iedarbināja arī manu fizisko pusi.

Es sapnī, pilnīgi izrauti no ikdienas konteksta, redzēju kā mans tēvs nomirst. es nezināju, ka tas man varētu tik ļoti sāpēt, bet ai kā sāpēja.
es pamodos uz minūti un raudāju, bet tad es gribēju turpināt sapņot, jo varbūt sapnī būs kāda bruvju zālīte, kas viņu uzmodinās, taču sajūta bija tik reāla, lai gan viņš sapnī bija kkāds supernightriders uz moča, tomēr viņš bija tik dzīvs un tik ļoti mans tēvs.
es aizmigu un stāsts turpinājās, es nonācu autobusā, kur es turpināju raudāt par zaudējumu un tad autobusā ienāca meitene, kas pārdod loterijas biļetes, es nopirku divas un vienā no viņām vinēju kkādus tur biljonus.
un sapnī es loģiski spriedu vai tagad mani dzīve pārbauda. [?]

es seezhu printing telpa un blakus man mans kaiminjsh vaacietis printee araa savus foto. tas ir tik sarezhgjiiti, bet iisteniiba man liekas vinjsh ir nedaudz arii perfekcionists.vinjsh eed abolu, bet es gaidu to laiku, ka es buushu tik pat ''kruta'' avid prograamaa kaa vinjsh photoshopaa, tas man atgaadina to, ka vajadzeetu vairaak maaciities, dariit kaut ko lietas labaa, bet tikai vakar es izkaapu, vai otraadaak - no manim izkaapa paratizeejoshais slinkuma taarps. vinjsh bija manii ieperinaajies gandriiz nedeelju ar pusi. tagad es sev lieku dariit lietas un buut vietaas, lai tikai neatrastos savaa istabaa un nedariitu neko.