sajūta tāda it kā būtu pazaudējusi labāko draugu, draugu, kurš man tik bieži kretinē ārā un kaitina, draugu par kuru reizēm izbesī ņemt rūpi, draugu ar kuru piedzīvots tik daudz un smiets līdz asarām, draugu kuru varēja izvest no pacietības, jo tas jau bija tik vienkārši ietrenēts, draugu, kurš atbalstīja un pieņēma, draugu ar kuru varēja strīdēties un dusmoties, taču pēc kāda laika salabt un izrunāt visu kas uz sirds, draugu, kurš tikai ik pa reizēm ieklausījās manos padomos, draugu ar kuru saista neskaitāmas un zelta atmiņas, draugu - māsu.

Kad es braucu prom tādas sajūtas mani nekad nebija aizskārušas, tagad viņa aizbrauca prom, tagad tādas ir.

Es jau zinu, ka saziņa būs un nekur nepaliks, bet žēl ka tā vairs nebūs klātesoša 3dimensiju vidē, realitātē, ikdienas dzīvē.

Viņa saka, ka negrib atgriezties, bet gan jau...