Pēdējās divas naktis es redzu ļoti interesantus sapņus, kādus, ak piedodiet man, es neatceros, bet ik pa laikam pusnomodā es uzmostos un saprotu, ka jāturpina gulēt, jo tur, taj sapnī notiek kaut kas uzmanības vērts, interesants un mazliet bailīgs.
Tā iekšējā sajūta pamostoties paliek, tāda, varbūt Jūs atceraties, kā pirmo reizi skatoties Indianu Jounsu. Saspringti, bailīgi, izaicinoši, bet pāri visam tik interesanti, ka Tev ir jābūt tam kurš pirmais iet nepazīstamās skaņas virzienā, lai arī skaņa nāk no tumšākā pils vai alas stūra.
Manas smadzenes it kā ieslēgušanas iztēles posu un tā ir iestrēgusi. Līdz ar to arī reālajā ikdienā, kamēr es esmu šeit viena manas smadzenes man izdomā piedzīvojumus, bez ķīmiskas iejaukšanās.
Kā piemēram viena no vakarvakara kairinātājiem bija Community sērija par Ziemassvētkiem, tā nebija nekas īpašs, bet taj pat laikā tā bija pareizajā laikā un pareizajā vietā noskatīta sērija, pēc tās es aizgāju uz virtuvi, kur biju viena, apsēdos pie galda un ja tā godīgi spēju pavisam reāli noticēt brīnumam - ka tulīt pa šīm durvīm ienāks visi mani mīļie, kuri stāstīs kā gatavojuši šo pārsteigumu, kur dabūjuši naudu lai atlidotu un ka paliks šeit vēl pāris dienas. Ēdiena smarža un svecīšu gaisma parādās pati no sevis. Es paskatos ārā pa logu un tur snieg.

***

Es paskatos ārā pa logu un tur līst.
Es zināju visu laiku ka tā nav realitāte un varbūt tas mani atturēja šo imagināro bildi kā reālu noturēt ilgāk?
Bet ar to visu es esmu nonākusi līdz slēdzienam par to, ka mūsu galva spēj iedomāties tik daudz un mūsu emocijas mūs aizvest tik tālu, ka kaut vai uz 1 sekundi imaginārais liekas pavisam īsts un šī sekunde ir pilna neaprakstāma prieka.

Redz kā tā sanāk gan skumīgi, gan priecīgi.

un tā biju pastaigā ar vienu angli, sarunas mums vedās, likās nav ne vainas un drošvien būs man viņš vien kā labs sarunu biedrs ik palaikam, jo
lai gan vēl es pati nesaprotu vai viņš man patīk vai nē es saprotu, ka ''he is just not that into me'' - jā, es nesen atkal apskatījos sex and the city sērijas, šoreiz bez latviešu tulkojuma, dīvaini bija dzirdēt tos dialogus īstajā valodā.
Jo, ja džeks būtu into me viņš notiekti noorganizētu nākamo ''pastaigu'' bet tas nenotiek un just let it go, pat tad jau nav ko jau laist vaļā, jo nekā nav bijis...:)


reizēm es sev liekos stulba. :D

Vakar nevarēju aizmigt šodien spēju piecelties agri, JO
šodien ir tā diena, ka pirmo reizi brauksim filmēt savu filmu, par ex-mehāniķi, kurš tagad ir dzīvnieku aprūpētājs, dzīvnieku patversmē.
Neliels uztraukums, rīta putras deva un cerība, ka viss varētu sanākt baigi labi, bet tad jau redzēs.
Turklāt nelīst un lietu nesola, kas arī ir bonusiņš.
Eh....skaisti.

es tikko apēdu 4000 kaloriju vērtu cheez cake, nedēļu varēšu neēst.
a maksāja viens paunds.
:D

Jā, jā jau sen ir pienācis tas laiks, kad klasesbiedrenes un visas citas biedrenes liek savos sociālajos tīklos bebju bildes un viņas ir laimīgas un lai viņas ir.
Ja man būtu bijusi iespēja būt tādā veidā laimīgai es būtu mēģinājusi, taču esot jau tik vecai cik esot, saprotu, ka vai nu tas man nebūs vai arī būs, bet ļoti vēlu.
Vēl viens ''bet'' tam visam ir bērni, man viņus negribās nu itin nemaz, es ļoti labi iztieku ar draugu bērniem, viņus var paucināt un nolikt maliņā.
Visvairāk man ir ne ta bails, bet tāda iekšējā sajūta, ka pēc sbiedrības pieņemtajiem principiem man vajadzētu pārdomāt savu dzīvi un justies skumjai un dumjai. Bet šajā gadijumā, manā gadījumā, es patiesi uzskatu, ka mana dzīve ir bijusi interesanta un tāda vēl grasās būt. tāpēc ģimenes radīšana būs mans pēdējais interesantais un visilgsošākais piedzīvojums.
Vajag tikai potenciālu vīrieti, kurš spētu mani nolikt zem tupeles.


Bet pagaidām aidā, vēl trīs gadi mācības.

Un shodien man gribeejas iespert visiem maniem studiju biedriem.
Pasniedzeejs atsstaaja muus skatiities vienu dok.filmu, kur, protams, bija jaklausas ko galvenas vareones runa, jo savadak filmai nav nekadas jeegas.
Bet ja pasniedzeja nav tad jau var bljaustiities par to cik filma ir dzilja, par to, ka galvenai varonei ir veci un nesmuki pupi, kapec mes izvelejamies vispar skatities to meslu.
Man apnika es piecelos un aizgaju, lai tagad varetu mazliet sheit latviski par to visu noburkshkjeet.

Shajaa gadijumaa sauciet mani par VECU, bet kamoon, no shanas filmu skatishanas nav jegas.

tikko notika kkas šausmīgs.
Kā gan viens cilvēks var nesaprast otru.
Iegāju pie vācieša ciemos un ieraudzīgu mākslas darbu, kas izskatījās kā kkāda pašdarināta bilde (1+1=3) uz bildes bija rakstīts virsū. Un man pirmais bija, ka jāpieskarās un tā es pieskāros vairākas reizes šim ''mākslas darbam'' un viņš teica, lai neaiztieku, es domāju viš joko, pieskāros vēlreiz, tad viņš piecēlās un teica lai eju ārā, es joprojām domāju, ka viņš joko.
Iegāju savā istabā un paņēmu šokolādi, domāju, ka joku turpināšu un aiznesīšu viņam gabaliņu, lai viņš nomierinās.
Un otrajā reizē izrādās viņš nejokoja, viss kas man bija joks, viņam bija nopietni. Tas bija dārgs mākslas darbs un viņš bija dusmīgs uz mani.
Mēs to it kā noskaidrojām un es viņam atvainojos, taču iekšā palikusi ir tāda ''šitī'' sajūta.

Un šodien un šodien vispār, nerunāsim par šodienu....

es nekad neizdēsīšu savu pagātni, tā mani kaut kādā mērā veido un veidos.
pat tās daļas no kurām kaunos vai kuras man šķiet bezjēdzīgas.


un vienmēr ir iteresanti palasīt sevis rakstīto pirms daudziem gadiem. šķiet pat kā cits cilvēks tur būtu bijis.

Man ir sākusies panikas lēkme, tāda it kā šodien būtu pamodusies cita es un nesaprot ko ir izdarījusi. Esmu iestājusies skolā, kur finansiāli tiek iegūldīts vairāk nekā es lejkad esmu nopelnījusi, bet tas ir ar tādu domu, la kad es atpelnīšu. ko es vispār f***** daru, kā piedaudzis cilvēks izdomāju iestāties un sekot savam sapnim, vai tad kāds normāls cilvēks tā riskē?

Pamest visu ierasto un doties tālēs zilajās.
Šobrīd man gribētos teikt, ka man pietiek ar to ko jau sasniedzu, ka iestājos un pietiek.


Visdrīzāk es aizbraukšu
Visdrīzāk es pārvarēšu savu paniku, bet pašreiz man vajadzētu kādu, kurš man stingri noteiktu - viss būs labi, tici un dari.
Bet man nav neviena tāda gurū.


Kurš piesakās?

Varbūt arī man nav lemta laimīga dzīve, bet vismaz tad tā būs manējā.

29 feb un 12martā man ir trīs intervijas uz iestāšanos UK universitātēs. mēģināšu šo pasākumu uztver kā interesantu pieredzi un neiespringt, bet tikmēr iespringstu par to, ka tomēr kkā pienācīgi jāsagatavojās viņām.
bet gan kā to var paspēt, ja katru vakaru izpumpēts ierodies mājās.
un izrādās esmu jau sapēlnījusi aptuveni 8 brīvdienas, kuras arī izmantošu, tikai bāc, bāc uz kurieni lai brauc?
šovakar vakariņās banāni

Mēneša prieciņš numur viens
un tā vienu vakaru atklāju, ka vimeo.com rīko video konkursu un es uzreiz iedomājos, ka jānosūta savs ''winter'' garadarbs, bet palasot noteikumus, protams, ir jābūt atļaujai no trešās puses, kas manā video ir mūzika no grupas
Tortoise USA grupa un saņēmu dūšu un viņiem aizrakstīju vai varu ar savu video piedalīties konkursā un šie pēc neilga laika atbildēja, ka jā. Un nu mans video piedalās konkursā.
Uz pirmo, otro, trešo, ceturto...... vietām neceru, bet galvenais, ka varbūt šī ir iespēja tikt kaut vai mazliet pamanītai.

man nav dzīves man ir darbs, tā šovakar uzrakstīju Andrejam īsziņā.
Atnāku mājās, uztaisīšu ingveru un citronu precbaciļu bombu, pastīšos kādu mūviju un iešu gulēt.
Laikam beidzot jāizdomā plāns, kurš nav plāns un viņš ir jāpilda.
Saņemies, Santa, saņemies. Vislaik manas domas atgriežas pie viņa, tā kurš varēja būt, bet nav....
Aizbaidīt domas ar detektīvromāna un citu lasāmvielu - jācer, ka izdosies.
Un dzīve man parādīsies ārpus darba, vai arī manā dzīvē vajadzēs interesantāku darbu.
Visādā ziņā, man jāizdomā ko es gribu panākt nākamajā gadā.
Jo sapņi bez plāna ir tikai vēlēšanās.

māsa, wo bist du, warum du nicht ansvere to me in jour džurnal, e?

* Došos 18.novembri svinēt uz Portsmutu kopā ar Zani
* 25.novembrī ciemā pie manis atbrauks Sanita
* šovakar iegādājos skaipa bilanci un piezvanīju vecmāmiņai.

Tas jau izklausīsies stulbi, bet paskartījos ļoti attāli pazīststamu cilvēku profilus, secinājums viens - uz vecumdienām ir grūti izskatīties labi!
Māsa, mēs rullējam, jo izskatamies tikai ar vien labāk un ne sliktāk :)

Un tā šodien kārtējā brivdiena, tā kā man nav draugu :D (lasīt - šeit, jo visi ir lv, vai arī tie kas ir šeit šodien strādā) esmu kārtējo reizi mājās.
Nodevos vēstuļu rakstīšanai un saņēmu pretī vienu no Ritminātora - viņa raksta, ka pa lielam nekas jauns dzīvē viņai nav, viss ir forši, bet reizēm besis, bet viss ir forši. tā pat kā mūsu māte - viņa atnāk mājās un nopūst vakaru pie tv.
un es saprotu, ka arī es pēc darba to vien daru kā nopūstu nevis pie tv, bet neta. un tad man liekas dzīve ir kaut kas vairāk par šādu te shēmu.
Varbūt tāpēc nekad neesmu ilgi uzturējusies nevienā darbavietā, kas mani izsmeļ un vakarā pārnākot mājās neko citu nevar padarīt kā vien vārtīties pa gultu. visādā ziņā, es nesaku, ka ir slikti vārtīties pa gultu, bet, ja tā sanāk katru vakaru pēc darba, tad man liekas tā nav dzīve.
un drošvien tāpēc es vēl mētājos apkārt pa pasauli, lai atrastu kaut ko, ko man nav nemazākās jausmas.
Kaut ko kas saistīts ar aizrautību, prieku, mierīgumu, kko mazliet no drošības visās džives jomās. Bet pašlaik, ja drošība ir vienā jomā, otra izpaliek, trešā apaug ar putekļiem.

Pieķēros atkal pie jauniešu nometnes video montāžas, ceru, ka tomēr man šoreiz sanāks kaut kas jēdzīgs.
Un drīz ar steigu jāiet filmēt ārā, lai būtu materiāls, ko iesniegt mēģinot iestāties.

Manī ir jāizaug idejai priekš īsfilmas vai mūzikas video, tagad tā inkubējās.
droši mani var apmētāt ar random stuff that is in your head - idejām, moš sakabināsies ar manējo un izveidosies mutants.

Šodien iztērējos nejēgā, bet galvenais par nepieciešamām lietām ikdienai, labi kādi 8 paundi izšmulēti, bet visi pārējie 25 kā vajag.
Šodien iešu ar darbakolēģiem socializēties, beidzot.
Atnācu mājās un pirmais nebija - pirkumu apskatīšana un izlikšana plauktos, bet pirmais bija - jāieliek pāris bildes fb, lai atkal socializētos, kkādā abstraktā veidā - nu piemēram, lai mani darba kolēģi, kas ir angļi neodmātu, ka es nāku no mazattīstītas valsts, kur nav mašīnu, stulbs iegansts, bet tomēr tā tas ir.

nopirku dr.pepper - fuj, cherry cola - fuj, gumijas lācīši- well ok, 12jogurta paciņas pa 3.41 pandiem- jam, un zupa būs rītdienai, tā pat kā āboli - brokastīm.
Lai arī cik stulbi tagad man liekas, ka rakstu par kkādām praktiskām lietām, jāsaka, ka mana garīgā dzīve ir, well, ne uz miršanas robežas, bet gan uz izdzīvošanas, tāpēc tā reizēm ir snauduļojoša, reizēm bez iemesla sakāpināta.
Bet manī rosās idejas, kā es saku - inkubējās, es ļoti ceru, ka tās drīz manā galvā uzvārīsies un pateiks savu!

Šodien tāda drūma diena, izskata ziņā un ja izskats man vienmēr ir bijis iespaidojošs, tad arī šodien garstāvoklis tāds drūms.
ik pa laikam sāp mugura, kas man nu dien nepatīk.
Un tā'es sev atradu neiespējami labu izklaidi - es montēju video, kurā īsti nav jēgas, vienkārši iepazīstu programmas fīčas spaidot pogas un vērojot rezultātus, kam ir vajadzīgi tie sasodītie manuāļi patiešām nezinu.

Bet tā es gribētu uzzvanīt Oto, Madarai, Reinim, Madarai, Krišjānim un Margitai, lai viņi brauc ciemā iepūt pie manis un māsas.
ā, nē, tas nav iespējams, jo esmu Bristolē :D

Ļoti no izpildītāja puses patiess, vienkāršs, pārliecinošs vēstījums.

http://www.youtube.com/watch?v=pQXWM59XCkY&feature=related