Pēdējās divas naktis es redzu ļoti interesantus sapņus, kādus, ak piedodiet man, es neatceros, bet ik pa laikam pusnomodā es uzmostos un saprotu, ka jāturpina gulēt, jo tur, taj sapnī notiek kaut kas uzmanības vērts, interesants un mazliet bailīgs.
Tā iekšējā sajūta pamostoties paliek, tāda, varbūt Jūs atceraties, kā pirmo reizi skatoties Indianu Jounsu. Saspringti, bailīgi, izaicinoši, bet pāri visam tik interesanti, ka Tev ir jābūt tam kurš pirmais iet nepazīstamās skaņas virzienā, lai arī skaņa nāk no tumšākā pils vai alas stūra.
Manas smadzenes it kā ieslēgušanas iztēles posu un tā ir iestrēgusi. Līdz ar to arī reālajā ikdienā, kamēr es esmu šeit viena manas smadzenes man izdomā piedzīvojumus, bez ķīmiskas iejaukšanās.
Kā piemēram viena no vakarvakara kairinātājiem bija Community sērija par Ziemassvētkiem, tā nebija nekas īpašs, bet taj pat laikā tā bija pareizajā laikā un pareizajā vietā noskatīta sērija, pēc tās es aizgāju uz virtuvi, kur biju viena, apsēdos pie galda un ja tā godīgi spēju pavisam reāli noticēt brīnumam - ka tulīt pa šīm durvīm ienāks visi mani mīļie, kuri stāstīs kā gatavojuši šo pārsteigumu, kur dabūjuši naudu lai atlidotu un ka paliks šeit vēl pāris dienas. Ēdiena smarža un svecīšu gaisma parādās pati no sevis. Es paskatos ārā pa logu un tur snieg.

***

Es paskatos ārā pa logu un tur līst.
Es zināju visu laiku ka tā nav realitāte un varbūt tas mani atturēja šo imagināro bildi kā reālu noturēt ilgāk?
Bet ar to visu es esmu nonākusi līdz slēdzienam par to, ka mūsu galva spēj iedomāties tik daudz un mūsu emocijas mūs aizvest tik tālu, ka kaut vai uz 1 sekundi imaginārais liekas pavisam īsts un šī sekunde ir pilna neaprakstāma prieka.

Redz kā tā sanāk gan skumīgi, gan priecīgi.