es savas krelles, kas karājās uz nāglām istabā, nekad nepārdošu, lai gan arī viņas nevalkāju.
vienkārši forša fīča/interjera dizains, kad aizver ciet durvis.

šodiena pagāja nekāda.
it kā kaut kāda bija, bet pagāja un tuvojās mans prombraukšanas laiks.
Vakar man teica, lai es par to nedomāju, bet es nevaru nedomāt. Man tik tiešām baigi negribās braukt, bet no otras puses ir jāizmēģina šis variants kamēr vēl jaunums kaulos turās.
Vakardienu pavadīju baznīcā, kā dežurante, skrēju pa gaiteni, kāpu kancelē, nogūlos zemē un skatījos uz lustru, atradu zīli, kas kā vilciņš ilgi, ilgi griežas. lasīju Linarda un Rubeņa tekstus. runājos un visā vidādāumā piepildīta diena. Atbrauca Reinis un uzcienāja ar saldējumu, bija mīļi.
šeit ir manas mājas.
Un vēl izdomāju, ka gribētu būt tajā brīdī, kad kāds beidz dzīvot.to mirkli redzēt un sāpes just. ja tur tādas ir.
Bet tas tā priekšdienām.

es gaidu gaidu gaidu, bet ārā līst.
Bet es negaidu ka pāries, es gaidu kko citu.
šodien man sāp kājas mazais pirkstiņš, šodien 7 km pa karstumu staigāti.
šodien šim ierakstam nav jēga.
filmējām Margitu konča īsfilmai šodien.

Veikalā pērkot, to ko jāpērk, kad jāuzrāda dokumenti, man paprasīja dokumentus.
Tātad domāja, ka man ir 17 gadi lai gan īstenībā ir situši visi 24.
un drīz būs 1/4gadsimta.

Nespēju ticēt šitam un uzskatu to par komplimentu!

Rīt cukīnī un šniceles gaļas uz grilla tiks ceptas.:)

Visu nakti nomocījos ar vēdera sāpēm un apziņu, ka vētra ir aiz loga. līdz plkst 14:00 sāpes mani neatstāja, tagad atstāja. Lasu rebeka un alison tekstus ,kur viņas blūzojās un mani nemaz nepiemin, lai gan pie šiem blūziem arī es esmu vainojama. 

nekas nav zināms un nekas nav paredzams
un pašai savas vēlmes apslēptas, vai varbūt to nemaz nav.
Lielāka aktivitāte manī, taču skaidrības nekādas.

es šodien pa maz uzņemu šķidrumu
Parakņājos vecajos papīros, vēstulēs, apsveikumos. Daudz kas pa ilgām dienām uzdzen smaidu, bet daudz kas saskumdina. Pagātne, kas parāda, ka vēsture nu ir tikai meli, jo vairs tā nav. Ko ar kaut ko tādu darīt - atstāt, jo tomēr, tā kādreiz bija patisība, draudzība, emocijas vai mest prom, jo tagad vairs tā nav un tas uzdzen skumju.
Var arī abus reizē - - - > skumpriecāties.

Bet vispār šī ir viena no tēmām, kas mani nelaiž vaļā, kāpēc man sanāk tik daudzus izsvītrot un ne jau tāpēc, ka es to gribētu.

Otra tēma ir, protams, tik pat egoistiska kā pirmā - kapēc man rokas neceļas?

Skan stulba mūzika, ar cerību, ka nākamā dziesma būs labāka neslēdzu nost, turklāt radio nav pieslēgts pie datora, tālu jāiet.
Skatos un domāju, man jau ir 24 un vēl joprojām neesmu nolikta pie vietas, no vienas puses forši, no otras, es labprāt strādātu savu darbiņu, kas man neriebtos un katru dienu tur aizvadītu savu dienu.

bū

vai twiteris mēģina panākt to pašu ko Orvela grāmatā 1984 big brother partija?

Salasīju cd ar mūziku un tagad lasu no datora mūziku ar ko vajadzēs dzīvot 3 mēnešus.

Negribu un gribu braukt.
divdabis.

ārā bija tik klusi, tikko.
Klusā sesdiena.
Bet manas domas paliek savītas, neatšķetinās un ir tikai nojausma, ka mudžeklis neatpīsies.

Kārtējā 1diena, kad es nezinu ko darīt.
Visiem viss mainās, es stāvu uz vietas.
Nu tāds kaku laiks.Izskatās uz ielām šķebinoši, taču tik un tā nevar novērst siltāka laika atnākšanu, kas nozīmē priecīgāku prātu.
Būs arī man plāns jāsaraksta.
Katrīn pie Tevis bija forši, pat ar visu Blūmu un Ķužiem un arī ar gruzīgo rītu.

Vakar redzēju vienās apenēs skrejošu pavecāku kungu.
Auskaru un rotu taisītāji ir ļoti daudz palikuši, tā pat kā fotogrāfi.
Katrs meklē savu nišu.

vispār jau labāk aiziet pakārties.
Kāpēc cilvēki, nejūt kopējā labuma lietu?

es sēžu šeit ar rauga nosmērētām biksēm, bet jau pēc pāris divām stundām man būs jāvada sapulce cilvēkiem, kas ir vecāki un kompetentāki par mani.Vismaz viņiem un man tā šķiet.
Taču skatoties uz manu pieredzi, jāsaka, ka sevi zemē nomest nevar.
Vai nu tā būs linča tiesa vai viss pa mierīgo.
Neko jaunu jau es nepateikšu.

Grūti laiki pienākuši.Tādi, ka saproti, ka uz cilvēkiem paļauties nevari, pat tādiem, kurus esi uzskatījis par draugiem. Viss, pilnīgi viss ir sačakarēts.
Pēc zebras melnās strīpas jānāk it kā baltajai.
Tad es tagad gaidīšu viņu.reizēm gaidot un skaitot līdz 10 viss var nostāties atpakaļ savās vietās.

Ir iestājies pilntiesīgs besis.
Pēc mēneša aizvadīta šeit, jāsecina, ka spārni tiek ikdienišķi aplauzti.
Lai gan jau jāsaka, ka turpināšu darīt lietas, tomēr tas dzenulis bik apstājies.šobrīd, šodien, varbūt rīt.
Kon fu panda bija laba multene.

Meklēju identitāti.
Esmu novērojis interesantu parādību. Jo ilgāk es esmu prom no mājām, jo vairāk es sāku saprast, kas tieši ir mājas. Kad cilvēks tiek pakļauts grandiozām pārmaiņām un tiek iemests pavisam svešā valstī, sabiedrībā un kultūrā, kur viņš ir spiests adaptēties, viņš sāk redzēt pats sevi skaidrāk. Laikam vienīgais veids, kā uzzināt, saprast un spēt novērtēt pašam savas tautas un kultūras specifiku, ir laupīt to sev pilnībā. Ar katru gadu prom no Latvijas un kļūstot vecākam, es aizvien labāk saprotu, kas es patiesībā esmu, no kurienes esmu nācis, kā tas mani ir ietekmējis un ko es gribu darīt.
Es esmu latvietis, un es sāku aizvien labāk saprast, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka man garšo ābolu sula. Arī kombinācijā ar citām lietām. Vispār man garšo jebkas, kur ir āboli. Ābolu maize, ābolu pankūkas, ābolu zapte, āboli pie gaļas, āboli cepti un āboli svaigi. Ar viskiju, ar cukuru. Te neviens nav dzirdējis par džeimsonu ar ābolu sulu. Tas tapēc, ka Latvija taču ir ābolu zeme. Latvijā rudens ir praktiski visu gadu, un āboli ir rudens augļi. Austrāļi dzer apelsīnu, mango un aprikožu sulu. Tapēc, ka tie augļi te aug. Kad man kļūst skumji un sagribas uz mājām, es uzēdu ābolus. Vai iejaucu džeimsonu.
Latvieši var iet karstā pirtī, nosēdēt tur ilgu laiku, tad uzgāzt uz akmeņiem daudz ūdens un nosēdēt vēl ilgu laiku pēc tam. Pēc tam sevi (un citus) nodauzīt ar zariem. Tad iziet ārā, pakūpēt vēsumā un iet iekšā atkal. Savādi, bet tev vajag piedzimt sūrā un aukstā klimatā, lai spētu novērtēt pirti. Vēl savādāk ir tas, ka vietējie un brūnie dienvidnieki-iebraucēji, kas ir pieraduši dzīvot daudz lielākā karstumā, kārtīgu saunu nespēj izturēt ilgāk par 3 minūtēm. Žēl, ka viņi nekad mūžā nav redzējuši āliņģi. Viņiem pat prātā nevarētu ienākt kāds praktisks pielietojums tam varētu būt. Nav arī viņi informēti par pirts labo iespaidu uz organisma veselību un imunitāti. Es esmu latvietis, es nāku no kultūras, kurā pirts ir visnotaļ svarīga un bieži vien sabiedriska “tīrīšanās” procedūra, kas palīdz ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Es esmu latvietis, un pēc pirts varu skriet vārtīties pliks kupenā. Ja tu esi ar latviešiem, tad pirts ir štelle. Turpat netālu parasti ir arī ābolu sula. Un citas labas lietas.
Latvieši ēd rupjmaizi. Ne tikai ēd, bet arī cep. Acīmredzot pārējā pasaule nav vēl atklājusi, kas tieši tā ir par brīnumainu metodi, kas ļauj uzcept tik garšīgu un augstvērtīgu maizi. Citur pasaulē tumšākā maize, ko var dabūt, ir gaiši brūna rudzu maize, kuru tāpat neviens īpaši nepatērē. Es esmu latvietis, es no rupjmaizes varu pārtikt. Es esmu lepns par mūsu rupjmaizi. Nekur citur pasaulē tādas nav. Es zinu, es esmu meklējis.
Alus. Jūs nevarat pat iedomāties, cik sūdīgs alus ir Austrālijā. Latvija varbūt nestāv blakus, piemēram, Beļģijas vai Vācijas alus brūvēšanas tradīcijām, bet, kad es dzeru izlejamo Tērvetes, Bauskas vai Užavas alu no lielas glāzes, es jūtos kā pilntiesīgs latvietis. Austrālijā lielā daļā krogu alu vispār nelej 0,5l glāzēs. Te alu pasniedz 0,2 vai 0,3 glāzēs. Austrāļi nav bijuši pakļauti ne krievu, ne vācu “kultūrai”, un tapēc parasti kļūst stulbi pēc kādas 3. vai 4. alus glāzes. Latvietis var dzert alu, tad pāriet uz kaut ko stiprāku (ar ābolu sulu), tad pāriet atpakaļ uz alu un pēc 5 stundām vēl būt ar pietiekami daudz skaidrā saprāta, lai saorganizētu sev biznesa dīlu un atrastu 10 jaunus draugus, un tad vēl nakts vidū uzceptu sev kartupeļus. Saprātīgākais, ko vietējie šeit var izdarīt – tikt izmesti no kroga. Pusnaktī, jo tad visu šeit slēdz ciet. Par šņabja kompresi šeit nav neviens dzirdējis, un, ja tu kādam iesaki uz saaukstēšanos iedzert karstu tēju ar balzāmu vai upeņu sulu – tevi nesapratīs. Es vienu rītu pēc pagarākas nakts aizgāju ciemos pie saviem šejienes draugiem, ar kuriem biju ārā. Aiznesu brokastis. Teicu, ka tā ir latviešiem tradīcija – vest draugus pēc garās nakts brokastīs atlabt vai vismaz aizsūtīt īso ar tekstu “Nu? Dzīvs?”. Viņi atbildēja, ka tā ir foršākā tradīcija, kādu viņi ir dzirdējuši.
Es lepojos, ka nāku no valsts, kurā ir vissimpātiskākās meitenes pasaulē. Tas ir fakts. Mums ir vienkārši labāki gēni. Mēs esam paņēmuši tikai labākos gēnus no visām nācijām, ar kurām esam sajaukušies. Vispirms no skandināviem, tad no vāciešiem, tad no krieviem. Tie, kas Latvijā uzturas pastāvīgi, noteikti ir pieraduši un to uzskata par pašsaprotamu. Velti. Latvijas meitenes ir iemesls visas pasaules naidam un skaudībai. Nevienu neinteresē Ziemassvētku egle. Aizved amerikāni, britu vai austrāli uz “Pienu” vai “Kefīru”, un viņš tur paliks uz visu atlikušo dzīvi. Tas nav tikai izskats – tā ir arī atraktivitāte. Es esmu daudz kur bijis un droši saku, ka tā, kā ir Latvijā, nav nekur. Mēs droši vien zviedrus hokejā tā arī nekad neuzvarēsim (zinu zinu, bet bullīši neskaitās), bet, ja mēs cīnītos pasaules foršāko meiteņu čempionātā, tad Zviedrijai būtu viens sūdīgs amatieru klubs kaut kādā D-kategorijas līgā.
Labi, nav mums skaistāko kalnu, pludmaļu un palmu. Klimats mums ir sūdīgs, un nav mums tā stiprākā enonomika. Nav mums savas stipras, vienojošas identitātes. Mēs esam jauni, nepieredzējuši. Taču mums tāpat ir maza, mīlīga valsts ar mazu galvaspilsētu, kas tik tiešām ir Parīzes miniatūra. Mums ir forši cilvēki, spējīgi cilvēki, draudzīgi cilvēki. Ja vien mēs varētu atmest savu skaudību un greizsirdību, nedzīties tik ļoti pēc lielākas mājas, lielākas mašīnas. Ja vien mēs iemācītos padalīties ar citiem – ja ne materiāli, tad vismaz idejiski. Ja mēs varētu iemācīties izdarīt kaut ko labu nevis peļņai, bet vienkārši kopējam labumam, tad ļoti iespējams, ka mēs vienu dienu pamostos vienā nudien foršā valstī.
Ar identitāti ir tā, ka to var atrast tikai to pazaudējot. Varbūt ir vajadzīga vesela emigrantu paaudze, lai kaut kas mainītos. Lai mēs pamostos un saprastu. Varbūt tas ir vienīgais veids kā mainīt domāšanu. Varbūt vajag šad tad visu pazaudēt, lai to pēc tam spētu novērtēt. Varbūt viss, kas notiek, notiek uz labu. Es zinu, ka es mūžīgi šeit nepalikšu. Vienu dienu es atgriezīšos un darīšu kaut ko, lai parādītu pārējai pasaulei, cik forša ir mana valsts. Pirts dēļ, ābolu sulas dēļ, brūkleņu zaptes dēļ un visa tā dēļ, kas man pietrūkst.
Galu galā, es esmu latvietis.
Laimīgu Jauno Gadu. Brauciet godīgi.
Reinis Traidās

``Daudzpunktus liek tad, ja negrib pateikt visu. Ja negrib teikt melus, ja negrib arī patiesību, ja negrib ne iepriecināt, ne apbēdināt, ja pietrūkst drosmes, ja vispār nav ko teikt.``

``Es nekaunos. Man patīk pierasta mīlestība. Man nav vajadzīga spēle, rotaļa, man nevajag uzskrullētas jūtas un piparotus kairinājumus. Mūžīgi mainīties - tā ir liekulība. Es atdotu visu un visu gribu pretim.Patiesi. īsti. Vai slikti - pierast pie laimes, uzticības, pie pasaules bez aizdomām?

[Tālis Vaidars]

tikšanās, pa ilgiem laikiem, tikšanās.

latvieši to nosauktu drošvien par randiņu.