šodiena pagāja nekāda.
it kā kaut kāda bija, bet pagāja un tuvojās mans prombraukšanas laiks.
Vakar man teica, lai es par to nedomāju, bet es nevaru nedomāt. Man tik tiešām baigi negribās braukt, bet no otras puses ir jāizmēģina šis variants kamēr vēl jaunums kaulos turās.
Vakardienu pavadīju baznīcā, kā dežurante, skrēju pa gaiteni, kāpu kancelē, nogūlos zemē un skatījos uz lustru, atradu zīli, kas kā vilciņš ilgi, ilgi griežas. lasīju Linarda un Rubeņa tekstus. runājos un visā vidādāumā piepildīta diena. Atbrauca Reinis un uzcienāja ar saldējumu, bija mīļi.
šeit ir manas mājas.
Un vēl izdomāju, ka gribētu būt tajā brīdī, kad kāds beidz dzīvot.to mirkli redzēt un sāpes just. ja tur tādas ir.
Bet tas tā priekšdienām.