Meklēju identitāti.
Esmu novērojis interesantu parādību. Jo ilgāk es esmu prom no mājām, jo vairāk es sāku saprast, kas tieši ir mājas. Kad cilvēks tiek pakļauts grandiozām pārmaiņām un tiek iemests pavisam svešā valstī, sabiedrībā un kultūrā, kur viņš ir spiests adaptēties, viņš sāk redzēt pats sevi skaidrāk. Laikam vienīgais veids, kā uzzināt, saprast un spēt novērtēt pašam savas tautas un kultūras specifiku, ir laupīt to sev pilnībā. Ar katru gadu prom no Latvijas un kļūstot vecākam, es aizvien labāk saprotu, kas es patiesībā esmu, no kurienes esmu nācis, kā tas mani ir ietekmējis un ko es gribu darīt.
Es esmu latvietis, un es sāku aizvien labāk saprast, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka man garšo ābolu sula. Arī kombinācijā ar citām lietām. Vispār man garšo jebkas, kur ir āboli. Ābolu maize, ābolu pankūkas, ābolu zapte, āboli pie gaļas, āboli cepti un āboli svaigi. Ar viskiju, ar cukuru. Te neviens nav dzirdējis par džeimsonu ar ābolu sulu. Tas tapēc, ka Latvija taču ir ābolu zeme. Latvijā rudens ir praktiski visu gadu, un āboli ir rudens augļi. Austrāļi dzer apelsīnu, mango un aprikožu sulu. Tapēc, ka tie augļi te aug. Kad man kļūst skumji un sagribas uz mājām, es uzēdu ābolus. Vai iejaucu džeimsonu.
Latvieši var iet karstā pirtī, nosēdēt tur ilgu laiku, tad uzgāzt uz akmeņiem daudz ūdens un nosēdēt vēl ilgu laiku pēc tam. Pēc tam sevi (un citus) nodauzīt ar zariem. Tad iziet ārā, pakūpēt vēsumā un iet iekšā atkal. Savādi, bet tev vajag piedzimt sūrā un aukstā klimatā, lai spētu novērtēt pirti. Vēl savādāk ir tas, ka vietējie un brūnie dienvidnieki-iebraucēji, kas ir pieraduši dzīvot daudz lielākā karstumā, kārtīgu saunu nespēj izturēt ilgāk par 3 minūtēm. Žēl, ka viņi nekad mūžā nav redzējuši āliņģi. Viņiem pat prātā nevarētu ienākt kāds praktisks pielietojums tam varētu būt. Nav arī viņi informēti par pirts labo iespaidu uz organisma veselību un imunitāti. Es esmu latvietis, es nāku no kultūras, kurā pirts ir visnotaļ svarīga un bieži vien sabiedriska “tīrīšanās” procedūra, kas palīdz ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Es esmu latvietis, un pēc pirts varu skriet vārtīties pliks kupenā. Ja tu esi ar latviešiem, tad pirts ir štelle. Turpat netālu parasti ir arī ābolu sula. Un citas labas lietas.
Latvieši ēd rupjmaizi. Ne tikai ēd, bet arī cep. Acīmredzot pārējā pasaule nav vēl atklājusi, kas tieši tā ir par brīnumainu metodi, kas ļauj uzcept tik garšīgu un augstvērtīgu maizi. Citur pasaulē tumšākā maize, ko var dabūt, ir gaiši brūna rudzu maize, kuru tāpat neviens īpaši nepatērē. Es esmu latvietis, es no rupjmaizes varu pārtikt. Es esmu lepns par mūsu rupjmaizi. Nekur citur pasaulē tādas nav. Es zinu, es esmu meklējis.
Alus. Jūs nevarat pat iedomāties, cik sūdīgs alus ir Austrālijā. Latvija varbūt nestāv blakus, piemēram, Beļģijas vai Vācijas alus brūvēšanas tradīcijām, bet, kad es dzeru izlejamo Tērvetes, Bauskas vai Užavas alu no lielas glāzes, es jūtos kā pilntiesīgs latvietis. Austrālijā lielā daļā krogu alu vispār nelej 0,5l glāzēs. Te alu pasniedz 0,2 vai 0,3 glāzēs. Austrāļi nav bijuši pakļauti ne krievu, ne vācu “kultūrai”, un tapēc parasti kļūst stulbi pēc kādas 3. vai 4. alus glāzes. Latvietis var dzert alu, tad pāriet uz kaut ko stiprāku (ar ābolu sulu), tad pāriet atpakaļ uz alu un pēc 5 stundām vēl būt ar pietiekami daudz skaidrā saprāta, lai saorganizētu sev biznesa dīlu un atrastu 10 jaunus draugus, un tad vēl nakts vidū uzceptu sev kartupeļus. Saprātīgākais, ko vietējie šeit var izdarīt – tikt izmesti no kroga. Pusnaktī, jo tad visu šeit slēdz ciet. Par šņabja kompresi šeit nav neviens dzirdējis, un, ja tu kādam iesaki uz saaukstēšanos iedzert karstu tēju ar balzāmu vai upeņu sulu – tevi nesapratīs. Es vienu rītu pēc pagarākas nakts aizgāju ciemos pie saviem šejienes draugiem, ar kuriem biju ārā. Aiznesu brokastis. Teicu, ka tā ir latviešiem tradīcija – vest draugus pēc garās nakts brokastīs atlabt vai vismaz aizsūtīt īso ar tekstu “Nu? Dzīvs?”. Viņi atbildēja, ka tā ir foršākā tradīcija, kādu viņi ir dzirdējuši.
Es lepojos, ka nāku no valsts, kurā ir vissimpātiskākās meitenes pasaulē. Tas ir fakts. Mums ir vienkārši labāki gēni. Mēs esam paņēmuši tikai labākos gēnus no visām nācijām, ar kurām esam sajaukušies. Vispirms no skandināviem, tad no vāciešiem, tad no krieviem. Tie, kas Latvijā uzturas pastāvīgi, noteikti ir pieraduši un to uzskata par pašsaprotamu. Velti. Latvijas meitenes ir iemesls visas pasaules naidam un skaudībai. Nevienu neinteresē Ziemassvētku egle. Aizved amerikāni, britu vai austrāli uz “Pienu” vai “Kefīru”, un viņš tur paliks uz visu atlikušo dzīvi. Tas nav tikai izskats – tā ir arī atraktivitāte. Es esmu daudz kur bijis un droši saku, ka tā, kā ir Latvijā, nav nekur. Mēs droši vien zviedrus hokejā tā arī nekad neuzvarēsim (zinu zinu, bet bullīši neskaitās), bet, ja mēs cīnītos pasaules foršāko meiteņu čempionātā, tad Zviedrijai būtu viens sūdīgs amatieru klubs kaut kādā D-kategorijas līgā.
Labi, nav mums skaistāko kalnu, pludmaļu un palmu. Klimats mums ir sūdīgs, un nav mums tā stiprākā enonomika. Nav mums savas stipras, vienojošas identitātes. Mēs esam jauni, nepieredzējuši. Taču mums tāpat ir maza, mīlīga valsts ar mazu galvaspilsētu, kas tik tiešām ir Parīzes miniatūra. Mums ir forši cilvēki, spējīgi cilvēki, draudzīgi cilvēki. Ja vien mēs varētu atmest savu skaudību un greizsirdību, nedzīties tik ļoti pēc lielākas mājas, lielākas mašīnas. Ja vien mēs iemācītos padalīties ar citiem – ja ne materiāli, tad vismaz idejiski. Ja mēs varētu iemācīties izdarīt kaut ko labu nevis peļņai, bet vienkārši kopējam labumam, tad ļoti iespējams, ka mēs vienu dienu pamostos vienā nudien foršā valstī.
Ar identitāti ir tā, ka to var atrast tikai to pazaudējot. Varbūt ir vajadzīga vesela emigrantu paaudze, lai kaut kas mainītos. Lai mēs pamostos un saprastu. Varbūt tas ir vienīgais veids kā mainīt domāšanu. Varbūt vajag šad tad visu pazaudēt, lai to pēc tam spētu novērtēt. Varbūt viss, kas notiek, notiek uz labu. Es zinu, ka es mūžīgi šeit nepalikšu. Vienu dienu es atgriezīšos un darīšu kaut ko, lai parādītu pārējai pasaulei, cik forša ir mana valsts. Pirts dēļ, ābolu sulas dēļ, brūkleņu zaptes dēļ un visa tā dēļ, kas man pietrūkst.
Galu galā, es esmu latvietis.
Laimīgu Jauno Gadu. Brauciet godīgi.
Reinis Traidās