Redz kā tēma man pati seko. šodien pavadīju gandrīz visu dienu skatoties video par bezpajumtniekiem. lielākā daļa bija par LA skid row rajonu.
un intervijas.
un tad it kā visas lietas novienkāršojot - visa ļaunums ir alkohols un narkotikas.Šie cilvēki paši to atzīst.
un tad sabiedrības nosodījums, ka viņi jau ir slinki, lai no turienes tiktu ārā. Bet neviens negrib pieņemt Tevi darbā, ja Tev nav mājas adreses vai Tev nav tas pats tīrākais apģērbs.
Vainot ekonomisko krīzi tajos video bija viegli.
Mans viedoklis ir tik pat krāsains kā dzeņa vēders.
Jā viņi ir vainīgi paši, bet taj pašā laikā nav. Un tad man atsaucās atmiņā visi tie dzirdētie stāsti, ja visi pasaules biljonāri dalītos ar savu naudu - neviens uz pasaules nebūtu bada cietējs vai bezpajumtnieks un tad tā visa ekonomika var iet ieskrieties.
Mani vienmēr ir vairāk vadījušas emocijas nekā faktu izpēte.Taču arī fakti ir vajadzīgi. un šeit sākās tā sasodītā sieviešu loģika.
Pasaule nav melna vai balta, tā ir pelēka.
Ja viņiem visiem iedotu darba vietas, domāju daudzi agri vai vēlu tās pamestu, viņi ir slinki, tā pat kā daļa no manis, bet citi paliktu un strādātu, ieejot kaut kāda mēra disciplīnā Tu vari padarīt vairāk. Kaut vai tagad es jūtu, ka atkal ieslīgstu nekā nedarīšanā, jo man ir universitātes brīvlaiks. bet es nekādi nejūtos ar to labāk. Cilvēkam ir vajadzīgs ritms, pie tā ir grūti pierast, bet kad pierod var kļūt produktīvāks.
Es smagi nopūšos par domām, kuras nemāku uzlikt uz papīra. Manuprāt nākamais teikums izsaka manu viedokli un es jau atkal atkārtojos.
Pasaule nav melna vai balta, tā ir pelēka.