Par gadalaikiem
Lūrot uz piemēsloto pagalmu no stāvā kāda septītā radās pārdoma manu izmežģīto smadzeņu kreisās puslodes divmiljonsešdesmitpiektajā šūnā.
Ir divi gadalaiki, kad varam pazavērties un novērtēt, kādi tad mēs patisībā esam, nu, teiksim kā sabiedrība. Viens ir rudens, kad nokrīt lapas un kļūst drēgns un tumšs, lāči un eži salien savās alās un aizbāž dibenus ar pērnās zāles vīkšķiem un paliek tikai tie, kuriem nepietiek vietas, tie kuri savā starpā rīvējas un drāžas, lai saglabātu ilūziju par siltumu.
Otrs gadalaiks ir pavasaris - pavasaros nokūst sniegs un atklājas prezervatīviem piemētātas mežmalas, čipsu pakām un izsmēķiem pārklāti apstādījumi, transmisīvās slimības, kāju sēnītes un citas jaukās lietas, kas ziemas laikā sadarītas.
Savkārt ziema un vasara, tās slēpj patiesos mēslus un liek atviegloti uzelpot. Rudeņi un pavasari ir gadalaiki bez dekorācijām.