| |
[Feb. 7th, 2005|02:30 pm] |
Deera jau atkal uzšāvās gaisā un pārraudzīja pilsētu. Steiga bija norimusi, Duendes iedzīvotāji ieslīga rutīnā un savos darbos. Deerai šī gan bija brīva diena, pabeigusi burvju augstskolu viņa vēl nebija izdomājusi, ko darīs tālāk, viņas tēvs bija nodrošināts šīs pilsētas iedzīvotājs un meitu nesteidzināja. Viņa pati droši zināja, ka nevienu rutīnu darbu veikt nevēlas, zināja arī to, ka mīl šo pilsētus, bet jaunība un ziņkāri vilināja plašajā pasaulē.
Varbūt šodien ir īstā diena... - domāja Deera un vējš maigi noglāstīja viņas kaklu.
- Tu brāli, jel tu pārredzi visu pasauli, kur Laime mīt?
Vējš pieņēmās spēcīgāks Ziemeļa virzienā, Deera nolēma, ka dosies ceļā šodien pat.
Aīda nemierīgi urkšķēja somā. Deera pārliecināti lidoja uz Ziemeļiem. Nu jau viņai spārnu izsaukšana nesagādāja nekādas grūtības, viņa tik ar smaidu atcerējās bērnības neveiksmīgos mēģinājumus. Priekšā pletās nebeidzami meži, bija laiks piezemēties un uzsākt ceļu kājām.
Mežs satumsa ik ar sekundi, kļuva grūtāk iet, zari auga tuvu viens otram un jau bija jāvelk ārā nazis un tie jāzāgē, lai nesaskrāpēt sev seju. Bet Deera gāja uz priekšu ar apskaužamu mērķtiecību, ne reizi sev nejautājot kāpēc viņa tur iet... varbūt tādēļ, ka viņas maģiskais spēks gāja zudumā un viņa neredzēja meža galu, lai spētu tam pārlidot, bet varbūt viņa zināja, ka viņai jāiet tieši šajā mežā. Viņa nedomāja, vēlāk viņa to sauks par intuīciju.
Viņa apstājās kaut kur, vairs nespējot cīnīties ar zariem, atbalstījās pret koka stumbru un vien nodomāja pirms aizmigšanas: kokiem esot dziednieciskas īpašības... |
|
|
| Asardzelme |
[Jan. 15th, 2005|11:29 am] |
| [ | tālā atbalss |
| | Within Temptation - Angels | ] |
Deera klusi tuvojās ledainajam krastam. Šis tumšais meža ezers vienmēr bija viņu saistījis. Varbūt tam kāds sakars ar to, ka pirms pārdaudziem gadiem kādā parastā ezerā biezokņa vidū kāda meitene darīja sev galu. Pēkšņi viņa aizmirsa par pegazu ķeršanu, tā vietā apsēdās sarmas klātajā zālē, atspiedās pret apledojušu vītolu un atcerējās vecāsmātes stāstīto leģendu.
Reiz bijusi kāda meitene, kas nespējusi sadzīvot ar pasauli. Ilgām dienām tā redzēta skumstam uz ielas vai klīstam mežos. Taču kādu dienu meitene satikusi enģelim līdzīgu puisi un iemīlējusi to ar reizi. No šā brīža ne soli tie neatstājušies viens no otra, diena bijusi vai nakts, un ļaudis jau gaidījuši kāzas. Taču ļaunas pārmaiņas atnākušas un, kad savilkušies tumši mākoņi un vējš pūtis brangi, viņš teicis meitenei, ka tam šīs spēlītes apnikušas un viņš drīz došoties tālāk. Meitēns gandrīz vai saļimis un meties skriešus. Skrējusi viņa ilgi, līdz nonākusi pie ezera biezokņa vidū. Šeit tā uzmeklējusi asu akmeni un lēnām bridusi dzelmē. Tai laikā cauri mežam lidojis puisis, vieni teic uz baltu spalvu spārniem, citi - uz spārniem no melna akmens. Viņi satikās, kad meitene jau bijusi līdz viduklim ūdenī, viņa pārgrieza sev asinsvadus un laidās liegajos viļņos. Puisis tikām mērām lidinoties tai virs galvas vēl vairāk izsmējis viņu. Meitene ar pēdējiem spēkiem metusi ar aso akmeni nelietim un sagriezusi tam spārnu, tad ar asarām acīs pazudusi zem ūdens virsas. Mirklī, kad sajaukušās jaunavas asinis ar tās asarām un ezera ūdeņiem, viss tuvējā apkaimē sasalis, vien pats ezers joprojām stāv kusis bet gluds. Taču jebkas, kas pieskaras šim ūdenim mirklī sasalst. Tā arī radies nosaukums "Asardzelme" Bet kā stāsta - puisis krītot ar vienu spārnu vēzējot paspējis apgriezties kājām lejup, un sasalis kā statuja no stāvot ezera lejā. |
|
|
| |
[Nov. 19th, 2004|11:33 am] |
| [ | tālā atbalss |
| | Nightwish - Moondance | ] |
Deera pavēra acis.. viss ko varēja samanīt bija vecā šamaņa seja. Spalvas ar ko viņš bija rotājies bija izplūdušas, likās itkā viņa skatītos caur sevi. Viņa zināja, ka viņai vajadzēja sāpēt, bet... bija viegla patīkama sajūta.... Gribējās lidot prom, bet kaut kas turēja. Un tad viss izdzisa bija tikai tumsa. Un sāka parādīties gaisma.. Maza amuleta formā. Amuleta, kurš bija veidots kā spārni. Gaisma kļuva arvien spēcīgāka drīz tā bija tik spēcīga, ka varēja izgaismot to, kas to turēja tas bija... Nevarēja saprast kas tas bija. Deera centās pietuvoties, bet likās, ka tie ir kilometri ko viņa noskrēja, bet nevarēja pakustēties no vietas. Un tad tas pacēla seju. Tā bija balta. Uz tās bija melni zīmējumi, laikam tetovējumi. Tad nāca gaisma. amulets ietriecās Deeraa. Nesāpēja, bija pat labi, silti.. Vienīgais ko Deera reddzēja bija tas, ka viņa asiņoja. Un viņa atkal pārvietojās.. uz kādu pili. Deera nu atradās kādā milzīgā pilī. "Patīk?" jautāja balss no muguras Deera pagriezās. Tur stāvēja Krovs. Arī viņš asiņoja. Tikai nevarēja pateikt no kurienes. "Jā." Deera nočukstēja. "Es drīkstu te palikt?" "Ja vēlies" "Parunāsim vēlāk, kad būsi nomodā" Pa šo laiku Krovs jau bija pienācis klāt un noskūpstīja Deeru uz pieres. Lai to izdarītu viņam vajadzēja nomesties ceļos. Deera atkal atvēra acis.. Viņa atkal bija mājās. Likāsss tas viss bija sapnis. Viņa jau gribēja celties un iet, kad viņu sagrāba nežēlīgas sāpes. Kreisā kāja. Un Deera attapās atkal kad māte bija piespiedusi viņu pie sevis un raudādam sauca "Deera.. Manu mīļo Deeriņ.. Viņa ir pamodusies!!!" |
|
|
| |
[Nov. 18th, 2004|04:22 pm] |
| [ | tālā atbalss |
| | Lacuna Coil - Comalies | ] |
Pārsteidzošā kārtā sredzini bija mierīgi devušies prom. Bet ko nu tur vairs kavēties pie rīta notikumiem? Deerai bija jāķeras pie darba. Ģildes stallī stāvēja pāris jauni pegazi. Tiem spalva bija pelēka ar vietumis sudrabainu spīdumu un tumšas bet spīdošas violetas acis. Spārnus klāja maigas pūkas, kas ikmirkli mainīja savu nokrāsu. Bet tie nebija īsti, šie spārnotie rumaki nespēja lidot. Lai arī ciemā ikviens bija redzējis pegazu laižamies pāri galvai, neviens vēl nebija spējis piejaucēt tos cilvēku nešanai.
- Klau, Tīl, ļauj man aiziet pameklēt pegazus!- Reiz ieteicās Deera savam priekšniekam. Un tagad, kad atļauja beidzot bija saņemta, Deera klusiņām lavījās caur birztalai, pieplakusi zemei tik pat zemu kā Sanis. Priekšā iznira Asardzelmes sasalušais krasts. |
|
|
| |
[Oct. 31st, 2004|10:13 pm] |
|
Deerai bija kleita. Raupja un puiciska itkā, bet ar mežģīņu šuvēm un tomēr skaista. Viņa gulēja uz dīvāna un skatījās televizoru. Viņai nepatika televīzija. Tas bija pārāk mākslīgi. Taču šovakar viņa cerēja sagaidīt kaut ko aizraujošu pelēkajā plastmasas kastē. Un viņa sagaidīja. Tur rādīja kādu teātra izrādi. Teātris bija gandrīz par viņu. Un viņa noticēja, ka beidzot televīzijā var ieraudzīt kaut ko skaistu un īstu. Izrādē galvenā varone izdarīja pašnāvību. |
|
|
| |
[Oct. 28th, 2004|10:33 am] |
| [ | tālā atbalss |
| | Rammstein - Engel | ] |
Īsākais ceļš uz darbu Deerai veda caur mazu dumbrāju. Lai gan tas bija pilns ar sredziniem, viņa nebaidījās. Atklāti sakot viņa nekad nebija baidījusies no savvaļas dzīvniekiem, drīzāk no citu cilvēku ļaunprātības. Te pēkšņi kaut kur no malas atskanēja skaļa rūkoņa. Tas neuztrauktu Deeru, ja vien starp krūmiem nepazibētu bērnu galvas. Diviem maziem bērniem, puisim un meitenei, uzglūnēja varens sredzins. Mazais trīcēja kā apses lapa un meklēja, kur noslēpties, bet meitenīte bija pacēlusi roku un kaut ko čukstēja... “Beidziet! Nevajag cīnīties... Ejiet pie miera. Mēs jūs negribam aiztikt. Ejiet ar mieru.!” |
|
|
| |
[Oct. 21st, 2004|11:31 pm] |
Pelēks, drūms vakars. Deera bija zem segas savā istabā pie loga. Viņa lasīja grāmatu par suņiem. Savvaļas suņiem, kas saplosa ceļotājus. Ekspedīcijas tur esot ļoti bīstamas. Deerai patika grāmata.
"Uzšuj man kleitu." Deerai nepatika kleitas, Deera ienīda visu, kas liecināja, ka viņa ir meitene. Taču šoreiz viņa gribēja kleitu. Viņa nopirka raupju velveta audumu un mežģīnes. Un viņas māte beidzot izdarīja kaut ko lietderīgu - uzšuva Deerai kleitu.
Deera bija šizofrēniska meitene. Viņai patika smieties par baložiem. Par viņu gāzelīgo gaitu. Viņa ienīda tos smieklīgos putnus, jo viņi bija vienmēr klāt, taču mīlēja tos vērot lidojumā. |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2004|09:27 am] |
| [ | tālā atbalss |
| | Noir OST - Salva nos | ] |
Kā ik rītu, Deera ielika gaļas gabalu Saņa bļodiņā un ķērās pati pie savām brokastīm. Tikmēr uz galda lapu pa lapai noplivinājās rīta laikraksts. Viņa paņēma pirmo lapu, tā bija milzīga brūna kļavas lapa, zaļiem burtiem klāta. "Paldies tev, Kivra!" pateicās meitene. Viņai atkal pārskrēja tirpas pār muguru no domas vien, ka cilvēki varētu dzīvot bez koku palīdzības. Tad taču vajadzētu veselu pastnieku un ziņnešu armiju, par nozīmīgākiem trūkumiem nemaz nerunājot.
Vētrasines ciemata ļaudis modās lēni, tāpēc Deera parasti no rīta bija vienīgā nomodā. Zemi klāja miglas sagša un vienīgās izmaiņas debesis solīja lietus veidolā. Deera pēkšņi sagribēja skriet ārā un baudīt rudeni visā tā pelēcībā, bet viņa sevi noturēja:"Visu pēc kārtas - Vispirms brokastis, tikai tad ārā. Šodien ģildē daudz darba paredzēts ar pegasiem, spēkus vajadzēs." Viņa nespēja neko iebilst pret savu stingro loģiku, tāpē turpināja ēst ar ilgpilnu skatienu logā.
Pamazām tapa gaišāks, bet ne košāks. Deera sasēja savas pastalas. "Sani! Nāc, iesim!" viņa pasauca un devās uz Animistu ģildi zem svina pielitajām debesīm. |
|
|
| |
[Oct. 3rd, 2004|10:55 pm] |
Pagāja pāris gadu. Deerai bija 5. Viņas māte istabā vārtījās ar kādu no kaimiņu vīriešiem, Deera viņus neatšķīra. Viņu bija tik daudz.
Viņa sēdēja sētā uz trotuāra malas un rotaļājās ar nobrāztajiem kāju īkšķiem. Viņai patika izstiept kājas un spēlēties ar garām braucošo automašīnu šoferiem, ieliņa bija maza, bija grūti izstūrēt tā, lai neuzbrauktu Deeras kailajām, smeldzošajām pēdām.
Viņai bija skaista seja. Tikai vienmēr skatoties tajā, acis šķitā kā no kristāla. Dzīvīgi mirušas. Viņa vienmēr nēsāja līdzi nazi. Viņai patika vērot savu skatienu tā atspulgā. |
|
|
| SA |
[Oct. 1st, 2004|12:31 pm] |
| [ | tālā atbalss |
| | Rammstein - Sonne(Clawfinger remix) | ] |
Darks uzmanīgi apskatījās apkārt , pamāja ar galvu un turpināja lavīties caur tumšo mežu. Bija jau ap pusnakti, kas darīja raizes visiem. Lagts pamāja ar roku un uzmanīgi raudzījās apkārt. Bala uzmanīgi likdama soļus devās garām Lagtam. Uz viņas rokām gulēja Deera- četrus gadus veca mereniešu meitenīte. Meitenīte, kura visiem šonakt bija izglābusi dzīvību. Vismaz tā visi uzskatīja. Deera bija pusmiegā. Viņas kreisā kāja bija apsaitēta...
Deera gulēja. UN sapnī viņai rādījās šī nakts.
Visi sēdēja ap ugunskuru : Darks, Bala, Lagts, tēvs, māte kā arī Mefiss un Elīle. Šī bija pirmā maģiskā nakts Deerai. Nakts, kad viņa iegūtu pirmos spārnus, pirmo maģijas dzirkstelīti, pirmo mājdzīvnieku, kā zināms pegasu... Viss ritēja labi.. līdz .
Ugunskurs sprakšķēja. Visi jau pamazām juta kā Balas skaistā dziedājuma pievilināti pamazām tuvojās meža gari. Taču šonakt viņai tas izdevās tikai ar lielām grūtībām. Tie it kā nevēlējās nākt.. Laiks gāja un likās, ka šonakt jau neizdosies sasaukt kādu garu! Bet te pēkšņi tomēr viens atnāca... Viens no Kroviem! Krovi bija vistumšākie un reizē visspēcīgākie un gudrākie meža gari. Taču lai arī cik viņi labi nebūtu viņi bija arī kara gari. Kaut paši bija miermīlīgi tomēr spēcīgi un ja kādā merenietī iemiesojās Krovs tad varēja gaidīt tikai nemiera laikus...
Tā kā šī bija pirmā maģijas nakts Deerai , tas nozīmēja arī to, ka Krovs būs viņas gars, sargātājs...Mātei tas ne pavisam nepatika. Taču tāds bija liktenis. Starp citu tikai vienreiz bija dzirdēts par Krova iemiesošanos meitenē bet tas jau bija sen un tad vēl bija senie laiki, no kuriem daudzas lietas jau sen bija mainījušās. Taču lai sāktu iemiesoties Krovs vienkārši stāvēja... Un to pirmais izprata Mefiss. Taču reāli viņš nepaspēja... Izvilkt ieroci viņš paspēja, bet tad jau sākās kas tāds, ko visi izdzīvojušie atcerētos visu atlikušo dzīvi. Viņiem uzbruka! Bet ne jau kāds mazs dēmons, bet gan veseli seši Bradi! Seši cīnītāji, no kuriem baidījās puspasaule... Taču šie nebija parasti, bet gan pelēki. UN ikviens merenietis zināja teikas, ka pelēko Bradu liktenim ir tikai divas iespējas uzvarēt vai mirt. Tikai nāve spēja apturē šos kareivjus. Mefiss ielidoja krūmos no pirmā trieciena. Nākamais cieta Darks – no trieciena ar vāli viņa tika salauzta kreisā roka... Tik spēcīgs bija pelēkais Brads! Lagts paspēja izvilkt savu zobenu un uzbrukt pirms uzbruka viņam. Pirmais cirtiens bija daudzsološs – viņš iecirta vienam Bradam kakla rajonā. Arī tēvs un māte sāka cīņu, tikai ar maģiju palīdzību. Bala izrāvusi savu ieroci sāka diet nāves deju tā, ka varēja redzēt tikai viņas baltos matus mirdzam. Elīle paķēra Deeru un pieskrēja pie ozola. Tas bija svēts koks, kuram klāt gāja Bradi nelabprāt. Tur uzvilkusi savu loku stāvēja Elīle, nevarēdama izšaut jo cīņa bija tik strauja, ka nevarēja nomērķēt... Un tad pienāca lūzuma mirklis. Visi merenieši tika notriekti zemē. Elīles loks iedziedājās un vien Brads saļima, taču tas neko daudz nelīdzēj. Joprojām bija trīs Bradi dzīvi. Un pēkšņi visi trīs Bradi, kas jau bija pacēluši ieročus triecienam, kas daudziem būtu nāvējoši apstājās... Krovs stāvēja tieši aiz Deeras, bet meitenīte bija pacēlusi roku un kaut ko čukstēja... “Beidziet! Nevajag cīnīties... Ejiet pie miera. Mēs jūs negribam aiztikt. Ejiet ar mieru.!” Šie vārdi izskanēja visu mereniešu galvās. Un notika brīnums – Bradi sāka atkāpties un reizē sabirza putekļos. Neviens izņemot drūpošie Bradi nekustējās. Neviens arī to neuzdrošinājās. Visi noraudzījās šajā brīnumā. Kad pēdējais galvaskauss no Brada bija nokritis Darks uzdrošinājās lēnām celties. Sekoja zibenīgi notikumi... No krūmiem izlēca kaut kas un uzsāka skrējienu uz Deeras pusi, kura to nemaz nemanīja. Darks sagrāba ieroci un metās lai aizsargātu mazo māsu bet pāris soļus pirms Deeras atsitās pret tādu kā neredzamu sienu. Kamēr Darks krita Lagts meta savu šķēpu uz uzbrucēja pusi. Taču netrāpīja. Uzbrucējs jau bija palēcies un deva triecienu, bet te strauji apgriezās pret viņu Krovs un nobīdīja uzbrukumu. Taču nepietiekoši – lai arī kas bija uzbrucēja ierocis, tas skāra Deeras kreiso kāju un tā lūza, bet pati meitenīte aizripoja pāris soļus no trieciena. Bet uzbrucējs jau tad bija pārvērties pelnos pēc tam, kad to aiz rīkles bija sagrābis Krovs.... |
|
|
| |
[Sep. 28th, 2004|03:32 pm] |
| [ | tālā atbalss |
| | Placebo - Protect Me From What I Want | ] |
Tovakar lija lietus. Aiz loga dejoja ugunis. Un vējš skupstīja lieveņus, atvērtus logus un skursteņu izkaltušās mutes. Kamīns sildīja mājokli, kurā bez šīm oglēm, dūmu smaržas un lietus aiz loga nebūtu mājīgi. Tur šonakt vaidēja sieviete. Sievietei bija melni mati ar pāris sirmām šķipsnām, lai gan viņai bija tikai 30. Šonakt viņa bija viena. Lai gan šis bija vakars, kad visvairāk bija nepieciešams kāds blakus. Taču viņa bija gatava, ka būs viena. Blakus gultā, kurā viņa gulēja, atradās bļoda ar siltu ūdeni, skalpelis, dvieļi un vēl viss vajadzīgais. Viņa bija strādājusi par vecmāti, taču, kad uzzināja, ka pati ir stāvoklī, no darba aizgāja. Šonakt viņa dzemdēja.
Viņas meita piedzima smagi. Un nevarēja būt savādāk, pie esošajiem apstākļiem. Meitu nosauca vārdā, kāds esot bijis kādai dzemdētājai, kuras bērns dzemdībās miris - Deera, jo apstākļi esot bijuši tieši tādi, kā šoreiz, Deerai piedzimstot. |
|
|
| |
[Sep. 22nd, 2004|09:31 pm] |
Pirmie ormaņi uzsāka savu darbu iejūdzot pegasus. Klusa klaboņa un tad spārnu švīkoņa. Deera Mefeja lēni, slinki modās no saldā miega. Attaisīja logu un lūkojās Vētrasines apkārtnē. Deera dzīvoja Duendē, mazā pilsētiņā, kas vēl saglabāja vecas tradīcijas, ormaņu un pegasu būšanu, tā šeit bija drīzāk principa, nekā finansiālas dabas jautājums, pilsētas pārvaldnieks, nevēlējās iepirkt modernākos dēmonus un tehniku. Šī pilsēta bija sava veida muzejs, kas atgādināja par senatnīgiem laikiem modernā gaismā, viena no retajām vietām, kurā vēl bija vērojama gandrīz neskarta dabas aina, te mitinājās daudzi izmirstoši mošķi. Kaut kas šajā visā bija nostaļģisks, kaut kas mistisks, Deera pati nezināja par ko mīlēja šo pilsētu.
Bija 6500.gada rudens ar tam piemītošo Zvaigžņu sarkanīgumu un nebeidzamajiem gaismas lietiem. Deera sabužināja savu labāko draudzeni, pieradināto cauni Aīdu, un devās rīta pastaigā.
Šodien pūta septiņi vēji. Deeras viļnainie, rudie mati nebija valdāmi, vēji tos plivināja uz visām pusēm un draiski tajos slēpās. Ormaņi sveicināja meiteni, bet viņa tiem pretī miedza savām spožām, zaļajām, izumrūda kaķa acīm. Visi Deeru mīlēja. Visi Deeru pazina. Viņa bija savā pilsētā labākā dabas maģijā. Speciaļizējusies vēju izsaukšanā. Vispār Deera visus vējus uzskatīja par saviem brāļiem, rotaļājās ar tiem un mīlēja, tur bija viņas panākumu atslēga, tā viņa pati apgalvoja un smējās savus spalgos smieklus, kuros nebija iespējams neiemīlēties.
Pegasi nepārstāja pa vienam laisties gaisā. Aīda sāka draiski ar vienu sacensties skriešanā, meitene nolēma pievienoties. Pegass pa priekšu, tad Aīda un tad jau Deera, jautri smejoties. Bet pēkšņi meitene nokrita, spēcīgi iesāpējās bērnībā lauztā kāja. Deer trennējoties spārnu izsaukšanas maģijā lēca no savas mājas loga, kas atradās 12m no cietas virsmas. Par laimi maģija nenostrādāja tikai daļēji, meitene ieguva tikai vienu spārnu, pateicoties kam nav gājusi bojā pati. |
|
|
| |
[Sep. 21st, 2004|02:43 pm] |
| [ | tālā atbalss |
| | Nightwish - Gothic sanctuary | ] |
Deera basām kājām gāja pa rupjajām, aukstajām akmens plāksnēm, kas klāja viņas istabas grīdu. Viņas mātei, vispār, toreiz nepatika ideja, ka meitai būs šausmīgi auksta grīda. "Viņa taču saslims," centās māte ieskaidrot tēvam, taču viņš bija jau pilnīgā Deeras pakļautībā. Tā nu tagad Deera basām, salstošām pēdām devās dot Sanim brokastu. "Jā, dzīve ir jauka," klusi nomurmināja meitene. Tomēr viņai nekādi neizdevās noslēpt no sevis to, ka kaut kas būtisks joprojām pietrūkst. |
|
|
| |
[Sep. 16th, 2004|05:17 pm] |
Visapkārt bija viena vienīga zilgana migla. "Dīvaina taka. Kā es šeit gadījos?" Nodomāja Deera. Pēkšņi vienas vēja brāzmas iespaidā migla aizvēlās pa labi, un viņas priekšā pavērās skats no Arvela Pirksta augšas. Deera nebija šeit stāvējusi kopš tās reizes, kad pāris gadu vecumā nokrita no Pirksta augšas. Toreiz visiem par lielu brīnumu mazā Mafeju atvase tikai lauza kāju, kur citi neveiksminieki bija nositušies. Grrrrr! Deera pavērsa skatienu sāņus un pamanīja milzīgu vaergu lidojam taisni viņai virsū.
Deera pavēra plakstiņus. Grrrrr! Sanis, viņas mīļais lūsis rūca un raustīja viņas segu, šķiet bija laiks viņa brokastīm... |
|
|