| Asardzelme |
Jan. 15th, 2005|11:29 am |
Deera klusi tuvojās ledainajam krastam. Šis tumšais meža ezers vienmēr bija viņu saistījis. Varbūt tam kāds sakars ar to, ka pirms pārdaudziem gadiem kādā parastā ezerā biezokņa vidū kāda meitene darīja sev galu. Pēkšņi viņa aizmirsa par pegazu ķeršanu, tā vietā apsēdās sarmas klātajā zālē, atspiedās pret apledojušu vītolu un atcerējās vecāsmātes stāstīto leģendu.
Reiz bijusi kāda meitene, kas nespējusi sadzīvot ar pasauli. Ilgām dienām tā redzēta skumstam uz ielas vai klīstam mežos. Taču kādu dienu meitene satikusi enģelim līdzīgu puisi un iemīlējusi to ar reizi. No šā brīža ne soli tie neatstājušies viens no otra, diena bijusi vai nakts, un ļaudis jau gaidījuši kāzas. Taču ļaunas pārmaiņas atnākušas un, kad savilkušies tumši mākoņi un vējš pūtis brangi, viņš teicis meitenei, ka tam šīs spēlītes apnikušas un viņš drīz došoties tālāk. Meitēns gandrīz vai saļimis un meties skriešus. Skrējusi viņa ilgi, līdz nonākusi pie ezera biezokņa vidū. Šeit tā uzmeklējusi asu akmeni un lēnām bridusi dzelmē. Tai laikā cauri mežam lidojis puisis, vieni teic uz baltu spalvu spārniem, citi - uz spārniem no melna akmens. Viņi satikās, kad meitene jau bijusi līdz viduklim ūdenī, viņa pārgrieza sev asinsvadus un laidās liegajos viļņos. Puisis tikām mērām lidinoties tai virs galvas vēl vairāk izsmējis viņu. Meitene ar pēdējiem spēkiem metusi ar aso akmeni nelietim un sagriezusi tam spārnu, tad ar asarām acīs pazudusi zem ūdens virsas. Mirklī, kad sajaukušās jaunavas asinis ar tās asarām un ezera ūdeņiem, viss tuvējā apkaimē sasalis, vien pats ezers joprojām stāv kusis bet gluds. Taču jebkas, kas pieskaras šim ūdenim mirklī sasalst. Tā arī radies nosaukums "Asardzelme" Bet kā stāsta - puisis krītot ar vienu spārnu vēzējot paspējis apgriezties kājām lejup, un sasalis kā statuja no stāvot ezera lejā. |
|