|
Nov. 18th, 2004|04:22 pm |
Pārsteidzošā kārtā sredzini bija mierīgi devušies prom. Bet ko nu tur vairs kavēties pie rīta notikumiem? Deerai bija jāķeras pie darba. Ģildes stallī stāvēja pāris jauni pegazi. Tiem spalva bija pelēka ar vietumis sudrabainu spīdumu un tumšas bet spīdošas violetas acis. Spārnus klāja maigas pūkas, kas ikmirkli mainīja savu nokrāsu. Bet tie nebija īsti, šie spārnotie rumaki nespēja lidot. Lai arī ciemā ikviens bija redzējis pegazu laižamies pāri galvai, neviens vēl nebija spējis piejaucēt tos cilvēku nešanai.
- Klau, Tīl, ļauj man aiziet pameklēt pegazus!- Reiz ieteicās Deera savam priekšniekam. Un tagad, kad atļauja beidzot bija saņemta, Deera klusiņām lavījās caur birztalai, pieplakusi zemei tik pat zemu kā Sanis. Priekšā iznira Asardzelmes sasalušais krasts. |
|