|
Oct. 4th, 2004|09:27 am |
Kā ik rītu, Deera ielika gaļas gabalu Saņa bļodiņā un ķērās pati pie savām brokastīm. Tikmēr uz galda lapu pa lapai noplivinājās rīta laikraksts. Viņa paņēma pirmo lapu, tā bija milzīga brūna kļavas lapa, zaļiem burtiem klāta. "Paldies tev, Kivra!" pateicās meitene. Viņai atkal pārskrēja tirpas pār muguru no domas vien, ka cilvēki varētu dzīvot bez koku palīdzības. Tad taču vajadzētu veselu pastnieku un ziņnešu armiju, par nozīmīgākiem trūkumiem nemaz nerunājot.
Vētrasines ciemata ļaudis modās lēni, tāpēc Deera parasti no rīta bija vienīgā nomodā. Zemi klāja miglas sagša un vienīgās izmaiņas debesis solīja lietus veidolā. Deera pēkšņi sagribēja skriet ārā un baudīt rudeni visā tā pelēcībā, bet viņa sevi noturēja:"Visu pēc kārtas - Vispirms brokastis, tikai tad ārā. Šodien ģildē daudz darba paredzēts ar pegasiem, spēkus vajadzēs." Viņa nespēja neko iebilst pret savu stingro loģiku, tāpē turpināja ēst ar ilgpilnu skatienu logā.
Pamazām tapa gaišāks, bet ne košāks. Deera sasēja savas pastalas. "Sani! Nāc, iesim!" viņa pasauca un devās uz Animistu ģildi zem svina pielitajām debesīm. |
|