|
Feb. 7th, 2005|02:30 pm |
Deera jau atkal uzšāvās gaisā un pārraudzīja pilsētu. Steiga bija norimusi, Duendes iedzīvotāji ieslīga rutīnā un savos darbos. Deerai šī gan bija brīva diena, pabeigusi burvju augstskolu viņa vēl nebija izdomājusi, ko darīs tālāk, viņas tēvs bija nodrošināts šīs pilsētas iedzīvotājs un meitu nesteidzināja. Viņa pati droši zināja, ka nevienu rutīnu darbu veikt nevēlas, zināja arī to, ka mīl šo pilsētus, bet jaunība un ziņkāri vilināja plašajā pasaulē.
Varbūt šodien ir īstā diena... - domāja Deera un vējš maigi noglāstīja viņas kaklu.
- Tu brāli, jel tu pārredzi visu pasauli, kur Laime mīt?
Vējš pieņēmās spēcīgāks Ziemeļa virzienā, Deera nolēma, ka dosies ceļā šodien pat.
Aīda nemierīgi urkšķēja somā. Deera pārliecināti lidoja uz Ziemeļiem. Nu jau viņai spārnu izsaukšana nesagādāja nekādas grūtības, viņa tik ar smaidu atcerējās bērnības neveiksmīgos mēģinājumus. Priekšā pletās nebeidzami meži, bija laiks piezemēties un uzsākt ceļu kājām.
Mežs satumsa ik ar sekundi, kļuva grūtāk iet, zari auga tuvu viens otram un jau bija jāvelk ārā nazis un tie jāzāgē, lai nesaskrāpēt sev seju. Bet Deera gāja uz priekšu ar apskaužamu mērķtiecību, ne reizi sev nejautājot kāpēc viņa tur iet... varbūt tādēļ, ka viņas maģiskais spēks gāja zudumā un viņa neredzēja meža galu, lai spētu tam pārlidot, bet varbūt viņa zināja, ka viņai jāiet tieši šajā mežā. Viņa nedomāja, vēlāk viņa to sauks par intuīciju.
Viņa apstājās kaut kur, vairs nespējot cīnīties ar zariem, atbalstījās pret koka stumbru un vien nodomāja pirms aizmigšanas: kokiem esot dziednieciskas īpašības... |
|