17.8.11 18:21Man ir tāda dusma uz mazo brāli un māsu. Uztaisīju super garšīgu dārzeņu zupu ar makaroniem, klāt var pielikt vēl kausēto sieriņu... Nu tāda ņamma, pašai prieks. Bet viņi neēd. Neēd un viss. Un tā arī iepriekšējās dienās, ja vakariņās nav vārīti vai cepti kartupeļi, labāk uzēd maizi un viss. Gr. Vēl tas, ka viņi aiz sevis nesavāc un pat elementāras lietas mājās nedara, vienmēr aiz viņiem paliek netīro trauku kalni, drēbju čupas, papīru un citu sūdu kaudzes. Jāaizrāda kādas desmit reizes vai jāsabļauj, lai kaut kas mainītos, un tad tādas sejas uztaisa, itkā nezinu ko prasītu no viņiem. Pāris dienu laikā, kopš esmu atbraukusi ciemos, jau vairākkārt esmu cīnījusies ar vēlmi viņus iepļaukāt.Prieks, ka rīt braucu atpakaļ. |
stand still
keep.quiet
17.8.11 00:58As long as you're trying, I'm staying. |
9.8.11 12:47Rīts iesācies skaisti, ar zvanu no mammītes, pēc tam - no draudzenēm, kurām diena ir brīva, un pēc tam - ar atklāsmi, ka šodien taču Madaras kosmētikai e-veikalā 40% atlaide. Tā nu tomēr esmu tikusi pie sava Sun Flower fluīda, iztērējot tikai 10ls, iepriekšējo gandrīz 18ls vietā.Plus vēl, tikko atcerējos, ka naktī saņēmu sms no Mīļā, kuru tagad pārlasot, smaids atkal pa visu seju, un vēderā tāda sajūta, ka tas tikko būtu apgriezies par 180.
|
9.8.11 00:45 Apakšā arī šī vakara dziesma.
|
3.8.11 16:46...un tā nu vienas dienas laikā esmu tikusi vaļā no vairākām ar naudu saistītām problēmām. Pati vēl joprojām neticu tam, bet nu arī luisā rakstīts - budžeta finansējums, tā kā nu laikam jātic būs. Re, tā kā ne vienmēr ir slikti palikt pirmajam aiz strīpas, nekad nevar zināt, kā sanāks. Ja vēl uzrastos kāda dzīvojamā platība, kur uz kādu laiciņu apmesties, vispār būtu skaisti.Braucot mājās kaut kur noķēru pārtīmūdu, un tagad liekas, ka varētu pat iet pēc kāda šampīša, bet diemžēl visi mani mīļie šovakar ir aizņemti darbā vai paši ar sevi. Nekas cits neatliek kā nomierināties, savākties un noskaņoties grāmatas lasīšanai. |
28.7.11 21:46Nu re, atkal jau esmu students. Bet šoreiz ir kaut kā tāda laba sajūta iekšā, ka tiešām varētu būt īstā vieta un īstais laiks, ne kā pagājušajā reizē.Bija patīkami arī beidzot iziet cilvēkos, pavērot no malas, un biju pārsteigta par to, ka pāris meitenes arī pašas uzsāka sarunu ar mani, vot tas man bija liels pārsteigums, un arī patīkams, jo tā notiek tiešām reti. Tagad nevaru sagaidīt septembri, jo viss tas jaunais un nezināmais liek vēderam kņudēt. :) |
18.7.11 00:52Drīz būs trīs nedēļas, kopš esmu mājās. Nu, Latvijā. (Vairs nevaru kādu konkrētu vietu saukt par mājām, ir tikai kaut kādas telpas, kur guļu un visu dienu lasu grāmatas, un tās diezgan bieži mainās. Ja vēl vakar tā bija Silava, tad šodien jau Liepāja, un tā tālāk. Man nepatīk apstāties.)Tas, ka pusgada laikā kaut kas manā galvā ir mainījies, ir nenoliedzams fakts. Neesmu vēl par to runājusi ar draudzenēm vai vispār kādu cilvēku, bet pati to ļoti labi saprotu. To, ka mana attieksme pret lietām un laikam arī dzīvi kā tādu, ir mainījusies, jūtu katrā solī, un ir sajūta, ka nekad nekas vairs nebūs kā agrāk, nepamet ne brīdi. Vismaz es ļoti ceru, ka nebūs, jo tagad ir daudz labāk. Daudz saulaināk, daudz vieglāk, daudz patiesāk. |
29.6.11 19:41Moncis ir veiksmīgi klāt. Vienkārši neticēju pati savām acīm, kad redzēju sarkano galviņu izkāpjam no vilciena! Bet nu tālāk viss forši, visu dienu kaut ko čilojam apkārt, runājamies gan par svarīgām, gan nesvarīgām lietām. Man ļoti, ļoti liels prieks, ka meitenēm jaunā auklīte ļoti patīk, MF jau samīļoja viņu, un pat vairākas reizes, visu ko stāsta, rāda. Liekas, ka viņām nebūs tādas problēmas kā man sākumā, bet tomēr situācija bija daudz, daudz savādāka, jo es ierados laikā, kad apkārt bija visi brālēni, māsīcas un citi radinieki, ar kuriem viņa tad pavadīja visu laiku. Ā, un arī angliski viņa tik pat kā nerunāja, un arī nesaprata lielu daļu no tā, ko es teicu.Tagad atdevām meitenes vecākiem, uzgājām uz mūsu/Montas istabu, dzeram aliņu un gaidam vakariņas. Visu laiku cenšos atcerēties, kāda sajūta bija, kad es pati te biju pirmo reizi, cik viss likās skaisti, interesanti un... savādāk. Tagad te tiešām jūtos kā mājās, pie skaistā skata aiz logiem jau pierasts tik tālu, ka vairs pat neievēroju. Un, kad iedomājos, ka rīt no rīta jau būšu vilcienā un vakarā - Rīgā, vēderā sāk tā patīkami kņudēt. :)  |
28.6.11 22:28Šodien esmu pārspējusi pati sevi - biju visur un izdarīju vairāk kā vajadzēja. Lielākās pārmaiņas piedzīvojusi istaba, kurā dzīvoju šos sešus mēnešus. Tagad, kad grīda ir kā izlaizīta, uz gultas nav neviena maisa, pat ne vienas drēbes, un uz galda stāv tikai kalendārs un paliknis krūzītei, nevar pat pazīst. Arī mantas veiksmīgi sapakotas divās un vēl pie tam - ne pārāk lielās somās, tagad sēž stūrī un gaida ceturtdienas rītu, kad pēdējo reizi tiks stieptas lejā pa šaurajām un dīvaini čīkstošajām kāpnēm.Bija viens brīdis, kad apstājos, jo likās, ka nu ir viss, tūlīt atslēgšos turpat uz grīdas, spēka vairs nav ne drusciņas... Pasēdēju pāris minūtes pie datora, atcerējos, ka jēgas nekādas, un atkal metos darbos. Rezultātā ir uzpucēta arī virtuve un visi gaiteņi, plus vēl vecāku istaba, ko iztīrīju jau no rīta... Prieks. Rīt vismaz varēsim mierīgi pasēdēt un kafiju padzert, nebūs jāsarunājas ar sen neredzēto M. beržot un šrubējot grīdas. Tagad jāsaņemas, jānovelk sevi lejā līdz dušai, un šodienai tas arī viss.  |
20.6.11 22:22 Neticami, vakar likās, ka šī būs neciešama un smaga diena, bet galu galā bija, labi, ne viegla, bet ne uz pusi tik smaga kā biju domājusi. No astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā biju kopā ar meitenēm, viena pati. Pusdienas, snacks, uz parku aizgājām, pa pilsētu pastaigājām, uz lielajām kāpnēm pasēdējām, tad vakariņas, un vēl pie tam izdevās abas vannā ielikt un pat matiņus izmazgāt. Tiešām varoņdarbs, varu lepoties pati ar sevi. Tagad atslodzīte - papīpēt un tad seriāls.
|
19.6.11 23:37 Izdomāju, ka varbūt laiks skries ātrāk, ja atradīšu kādu jaunu seriālu, ko katru dienu skatīties. Trāpīju ar pirmo mēģinājumu! Noskatījos vienu Pretty Little Liars sēriju un paņēma! :)
|
19.6.11 22:33Tik sen novilktās robežas sāk izdzist. Laikam pēdējais laiks novilkt jaunas. |
19.6.11 21:00Šodien esmu tik mierīga, ka nu pašai prieks.Brīvdiena aizvadīta godam - neko nedarot, uzēdot saldējumu, un runājot ar draudzenēm. Tikko pamodos no diendusas, laikam jāuzmet kas mugurā, jāpievieno jaunās dziesmas un jāizmet goda aplis pa pilsētu, jo nez, kad vēl sanāks tādā čilā pa turieni pastaigāt, droši vien ne tik drīz. Jau pats nedēļas sākums ir piekrauts ar darbiem... Bet par to - ne tagad. |
18.6.11 18:43 Man šodien lieli svētki - neviena nav mājās. Un nebūs arī rīt, līdz pat pirmdienas rītam; tad nu varēšu izbaudīt visu, kas palaists garām, jo ar meitenēm līdz pat naktij jāpaliek. Bet par to domāšu vēlāk, tagad izbaudu pelnīto atpūtu. Pirmais, ko izdarīju, ienākot mājās - nometu visas drēbes un drasēju apkārt veļā (viena no lietām, kas man ļoti pietrūkst no dzīvošanas pašai savās mājās, haha).
Jāsaved sevi kārtībā, jāuzvelk augstpapēžu kurpes un jāaiziet uz pārtikas veikalu šo to iepirkt. Vakarā jāsadabū Džordžijs rokās un jāaizvelk uz kāpnēm pasēdēt, jāpastāsta, kā ceturtdien viņš man rādija uz Enriko un teica - You should go for him. Fū, tā smējos par to, bet īsti arī nesapratu, vai man jāiet viņš koļīt, vai vienkārši jāpasauc, tāpēc sēdēju tik tālāk. Šovakar gan jāpacenšas iztikt bez aliem vai kādiem citiem dzērieniem, jo būtu ļoti jauki rīt kaut ko sakarīgu padarīt arī, un nebūs konkrētam emm... lūdznim P.S. Man, lūdzu, šitādas kājas. ;d |
17.6.11 10:12 - O che bello! Neticami, bet es tiešām aizgāju uz to ballīti. Parasti jau ir tā, ka tik runāju par un ap, bet beigās atrodu kādu muļķīgu iemeslu, un palieku mājās. Šoreiz ne. Un, kad izgāju ārā no mājas, sapratu, ka tā nu nebūs nekāda mazā ballīte, jo jau tur, apmēram pus kilometra attālumā no parka, viss pilns ar cilvēkiem. Aizgāju līdz turienei, un sapratu, ka kādu pazīstamu, redzētu seju atrast būs uj, cik grūti.Bet arī tas man izdevās, vajadzēja tikai piecas minūtes, lai pūlī atrastu Džordžiju, kurš izskatījās ļoti priecīgs par manu ierašanos. Un vēl pēc pāris minūtēm, pie mums piestāja Enriko, viens no maniem piektdienas mīļajiem puišiem. Šeit ir pierasts sabučoties, satiekot pazīstamos, bet es tā notizlojos, vienkārši smaidīju, pamāju un pasveicināju, lai arī viņš sākumā tā kā gribēja nākt klāt un sasveicināties pa savam. Atcerējos arī, kāpēc man viņš tik ļoti patika - viņam ir tāds skatiens un smaids, kā bērnam, itkā kautrīgs, bet reizē arī ziņkārīgs, un neizsakāmi laipns.
Neko īpašu nedarījām, biju barā nedaudz padancot, mani gandrīz nospieda kādas simts reizes, padzēru alu, vīnus, pēc tam aizgājām uz centru, sēdējām uz kāpnēm, apmainījāmies ar numuriem, sarunājām sestdienas vakarā atkal satikties uz pāris aliem... tas arī viss. Galu galā atnācu mājās pāri diviem, un arī tas ir savā ziņā varoņdarbs, jo parast eju gulēt ap vienpadsmitiem. Šodien ir tāds mazs dullumiņš galvā, bet patīkams, un arī laiks iet uz priekšu ātrāk kā parastās dienās. |
16.6.11 20:33Pateicoties googlei, izdevās izlobīt, kurš tad ir tas parks, kurā šovakar ir ballīte. Īstenībā jau pirms tam bija aptuvena nojausma, bet tā kā instrukcijas man tika dotas tad, kad biju pilnīgi away, neuzticējos pati sev.Tā nu izskatās, ka šovakar pēc tam, kad ārā būs daudz maz tumšs, došu uz festa di agraria. Njā, varbūt neliekas tik aizraujoši, bet kaut kā vēlreiz gribas redzēt tos čaļus no piektdienas vakara. Šodien, ejot cauri centram, liekas, ka beidzot atcerējos, kādā sakarā un kad biju viņus jau redzējusi, tagad jāiet paskatīties uz viņiem vēlreiz, lai pārliecinātos, ka ir īstie, HI. Par godu iepriekšējām brīvdienām tagad - Road to Zion.
|
15.6.11 22:24Vot, dziesma - tieši laikā. so it’s storming on the lake
little waves our bodies break |
15.6.11 21:48Nevaru saprast, vai labāk atrast kādu gruzīgajam garastāvoklim atbilstošu dziesmu un iet vakara pastaigā, vai palikt mājās un skatīties komēdiju, Friends with Benefits. Laikam jau pirmais variants, jo es pati esmu komēdija, ar to pietiek. |
15.6.11 11:40Esmu paspējusi daudz ko sadarīt pēdējās nedēļas laikā, bet tas viss jau ir aizmirsts, un vienīgās sajūtas, kas tagad ir - bezgalīgas ilgas pēc ģimenes, draugiem, latviešu valodas man apkārt, un brīvdienām. Nedaudz bail, ka šajā laikā tik ļoti būs pierasts visu laiku pēc kaut kā ilgoties, ka tā sajūta nepazudīs arī pēc tam, kad būšu apskrējusi visus sev svarīgākos cilvēkus mājās, nedēļu no vietas pavadījusi nedarot neko prātīgu, un guļot līdz pusdienlaikam, un latviešu valodas vietā atklausījusies kaut kādu mistisku angļu-krievu-latviešu sajaukumu. Jauks bez gala bija mans pirmdienas rīts, kad mazulis tika atstāts manā gultā jau ap sešiem rītā, kur nodzīvojāmies līdz pat deviņiem. Pēc tam, kad mamma atkal atrada laiku mums, viņa teica - 'Look at her, she is so cute, so lovely, so nice, how will you leave a baby like her after few weeks?' Es neatbildēju, tikai pie sevis nodomāju, 'To get my freedom back, I would leave ten babies like her.' Nu, protams, ne tad, ja tas būtu mans bērns, un vispār, šeit arī ir tā lielākā problēma, ka, lai kā arī es censtos, vienkārši nevaru sevi piespiest sevi darīt lietas tik centīgi un rūpīgi, un ar mīlestību, it kā tās būtu manējās. Ar to domāju, mājās kārtošana, tīrīšana, vakariņu taisīšana, bērnu pieskatīšana, nu, būtībā visus savus ikdienas darbus. Un jo sevišķi tagad, kad tik maz atlicis, neredzu nekādu iemeslu censties. |
Powered by Sviesta Ciba