Drīz būs trīs nedēļas, kopš esmu mājās. Nu, Latvijā. (Vairs nevaru kādu konkrētu vietu saukt par mājām, ir tikai kaut kādas telpas, kur guļu un visu dienu lasu grāmatas, un tās diezgan bieži mainās. Ja vēl vakar tā bija Silava, tad šodien jau Liepāja, un tā tālāk. Man nepatīk apstāties.)
Tas, ka pusgada laikā kaut kas manā galvā ir mainījies, ir nenoliedzams fakts. Neesmu vēl par to runājusi ar draudzenēm vai vispār kādu cilvēku, bet pati to ļoti labi saprotu. To, ka mana attieksme pret lietām un laikam arī dzīvi kā tādu, ir mainījusies, jūtu katrā solī, un ir sajūta, ka nekad nekas vairs nebūs kā agrāk, nepamet ne brīdi. Vismaz es ļoti ceru, ka nebūs, jo tagad ir daudz labāk. Daudz saulaināk, daudz vieglāk, daudz patiesāk.