Piektdienas pēcpusdienā ar stipri nelaimīgu sejas izteiksmi (un ne tikai) iemetu maisā pāris drēbju gabalus, pidžamu un kosmētikas maku, un aizbraucu uz Kortonu. Nezinu, nu nevilka pilnīgi un galīgi mani uz turieni, iespējams tāpēc, ka iepriekšējās brīvdienas, ko tur pavadīju, bija vienkārši skraidīšana augšā - lejā pa kalnu, lai tikai mierā un klusumā uzpīpētu un paskatītos uz pilsētu no augšas, neko citu vai nu negribēju darīt, vai arī laikapstākļi neatļāva. Bet svētdienas vakarā nācās atzīt, ka šīs brīvdienas bijušas daudz, daudz labākas. Sestdienas pēcpusdienā beidzot saņēmos un uzlīdu pašā kalna augšā, tur baznīca, klosteris, un, kas pats galvenais, elpu aizraujošs skats. Labprāt padalītos ar kādu bildi, bet mans paradums nagu vīlīti pēc lietošanas pavirši iemest somā beidzot ir atmaksājies - telefona kameras objektīva stikliņš ir nedaudz novīlēts, un bildes līdz ar to - pilnīgi un galīgi nekādas. Svētdien beidzot izdevās izgulēties, acis atvēru tik ap desmitiem, un salīdzinājumā ar ikdienu, tas ir kaut kas nu voooouu. Pēc tam pa gultu vārtoties izdomāju, ka beidzot laiks aizsauļot savu smieklīgo traktorista iedegumu - jābrauc uz ezeru, desmit minūšu laikā sagatavoju līdzņemšanai augļu salātus, iemetu somā peldkostīmu, dvieli un ūdens pudeli, un skrēju uz vilcienu. Pārrados mājās piecas stundas vēlāk, sarkana kā biete, atklājusi peldēšanās sezonu un lapsenes sadzelta, bet tomēr smaidīga un gandrīz laimīga. Tagad, kad kājas pirksts piepampis divas reizes lielāks, un to vairs nevar pakustināt, vairs tik laimīgi nejūtos, un kaut kā vēl bijis par daudz, jo naktī pamodos ar varen jocīgu sajūtu rīkles galā. Lūdzos kādam augstākam spēkam, lai tik pagājusī otrdiena neatkārtojas, man pietika ar to pašu, un tas apžēlojās, tomēr nav tik traki, ik pa laikam tikai sāpēs jāsaviebjas - kaut kas dur pakausī.