nevar nopietni uztvert cilvēku, kas tā nosauc video. šķiet, viņi darīs jebko, lai leģitimizētu cilvēku nolaidību un slinkumu. ja 'gudri' cilvēki aizstāv sliktas lietas, tad nost ar gudrību.

I kinda disagree. Protams ka ir dabiski pat esot attiecibas pamanit citus cilvekus, novertet un varbut pat iekarot. But you don't act on it. Bet ja tiek nodibinatas attiecibas, kas balstitas uz mutual commitment un monogamiju, tad nevar sakrapt un ielekt atpakal monogamija, jo ar krapsanu tiek sabojata uzticiba. Man ari skiet ka greizsirdiba ka emocija, kas cilvekos ir diezgan biezi mudina domat, ka monogamy is the way to go, ja grib lai visi justos priecigi un noverteti un sanemtu pietiekami daudz uzmanibas.

Jā, es arī neuzskatu, ka monogamy is ridiculous. Kā jau french_mime rakstīja, tas ir dabiski, ka var pamanīt citus cilvēkus un tas ir jāsaprot, nav jākrīt galējībās, proti, vai nu vispār katrs skatiens uz kādu citu jāuztver ar ārprātīgu greizsdirdību, vai arī jāveic nepārtrauktie slepenie sānsoļi. Par to gan vispārējās kategorijās ir grūti spriest, jo pieļauju, ka ir pāri, kam tās greizsirdības scēnas darbojas kā savdabīgs kaisles katalizators un ir nepieciešamas. Tāpat es pieļauju, ka ir cilvēki, kuriem saglabāt monogāmas attiecības ir grūtāk nekā citiem, pat tad, ja viņi cenšas (dažādu iemeslu dēļ un es nemēģinu te aizstāvēt kaut kādas perversijas un izlaidības, bet vienkārši atzīt acīmredzamo), bet tas, manuprāt, uzreiz nenozīmē, ka viņi ir slikti cilvēki per se. man šķiet, ka te svarīgs faktors būtu tas, kas "strādā" tieši katrās konkrētās attiecībās, spriest un izvērtēt vispārīgi nav viegli.

eggs-actly!
man vispār īpaši nepatīk kategōriskas, uz universālu risinājumu pretendējošas nostājas, un tāds "cilvēki nevar būt monogāmi un punkts" man šķiet tikpat ridiculous, cik mr.savage šķiet pati monogāmija. tai pat laikā, man liekas ļoti svarīgi tas attiecību un commitment satura un jēgas no-jauna-izvērtēšanas aspekts - tb, ka jāpārstāj kultivēt idealizētu uzskatu, ka tad, kad būs tā viena īstā lielā mīla, tad nevienu citu vispār vairs nekad nekā. jo diemžēl holivuda un visādas attiecību rokasgrāmatas un whatnot uz šo ir lielākoties ļoti tendētas, tādiem "ja jau iekāro kādu citu, tad viss, attiecības iet uz galu".

Satura un jēgas izvērtēšana nudien ir būtiska, piemēram, nevar kādam likt ar varu būt monogāmam, tāpēc, ka tā ir pareizi un tā vajag, nevienu nevar piespiest, var, protams, mēģināt, bet diezin vai tas izdosies un diezin vai tas būs labs pamats uz kā veidot attiecības. Tam ir jānotiek brīvprātīgi, nevis tāpēc, ka tas ir pēc noteikumiem, bet tāpēc, ka cilvēki paši to vēlas. Man ļoti patika Suzuki ieteikums, viņš rakstīja, ka vajag dot cilvēkam brīvību, (viņš minēja salīdzinājumu ar govi un plašām ganībām :), bet reizē vajag arī parādīt, ka tev nav vienalga - ļaut, bet reizē arī vērot, ko cilvēks darīs, tas viņam pašam ļaus saprast un nonākt pie secinājumiem, un ja viņš nenonāks pie secinājumiem, kas jums abiem ir pa prātam, tad droši vien jums nav kopīgu mērķu. Sākumā ir grūti to izdarīt, bet tas darbojas. Protams, nemēģinu pretendēt uz universālu patiesību, tikai dalos ar kaut ko, kas man ir palīdzējis.

jā. man gan liekas, ka vienkāršāk un ērtāk ir nevis vienkārši ļaut un skatīties (mazums kas, viens otru pārprot vai iekrīt briesmīgajā ko-no-manis-sagaida? minējumu bedrē), bet arī par šādām it kā pašsaprotamām lietām tomēr aktīvi arī komunicēt, nu, par to, ko kuram nozīmē "committed relationship" un kāpēc. man persōniski ar monogāmiju nekad nav bijis nekādu problēmu (lai gan pieņemu, ka pēc šāda videō publicēšanas varētu rasties iespaids, ka esmu kaut kā ļoti monogāmisma sistēmas aizskarta vai tā man šobrīd ir kaut kāda aktuāla tēma :D, which is definitely not the case), bet tai pat laikā man vienmēr ir licies ārkārtīgi dīvaini, cik ļoti cilvēkus uztrauc doma, ka viņu partneris varētu iekārot kādu citu cilvēku - nesen tieši sarunā ar french_mime jau minēju, ka tas taču pat savā ziņā ir glaimojoši, ka cilvēkam ir interese par kādu citu, bet tai pat laikā viņš/a atgriežas pie kāda pastāvīgā partnera, tas kaut kādā veidā liekas pat iespaidīgāk, nekā īsts intereses trūkums par citiem, jo ietver sevī daudz vairāk apzinātu izvēli.

Ja. Man gan ir gruti iedomaties kas butu tie cilveki, kam tas butu erti un forsi un pienemami, vienkarsi tapec, ka es pati nejustos labi tapec hard to relate. Un es varu iedomaties scenariju kur piemeram virietis pasaka hei bet es nemaz neesmu monogams tapec man bus citas sievietes ok, un sieviete pasaka nu ja labi, jo monogamy is ridiculous apparently un es tevi milu tapec dari ka veles un es tevi atbalstisu, bet slepeni raudas un cietis no greizsirdigam jutam. I mean var jau nolemt, ka mes busim ne-monogami, bet ir jaskatas ka tas liek justies un vai nav ta ka tada doma liekas pievilciga tikai teoretiski but in reality feelings get hurt. Vai ari vienam tas ir ideali bet partneris to tikai klusiba piecies, jo mil. Par so temu ideali piemerota un interesanta filma- Happiness by Agnes Varda.

attiecības, kurās sieviete cieš es nedefinētu kā attiecības, kuras strādā, tas ir - kā attiecības, kurās abiem ir labi.

Ta ari es to domaju rakstot, jo tad kad mil iespejams ka piekrit tadai situacijai un no malas izskatas ka ne-monogamija strada un visiem ir mutual consent, bet patiesiba ieksa cilveks jutas slikti un greizsirdigi.

jā, arī nesenāka home at the end of the world, tur arī tās problēmas ar uzmanības dalīšanu un priekšstatiem, ka jūtas pret vienu noteikti ir "īstākas".

principā gan vēl arī noteikti būtu jānošķir ne-monogāmas attiecības, kur visi iesaistītie ir puslīdz pastāvīgi elementi, no tādām, kur ir divi pastāvīgās attiecībās, kas tad veido īslaicīgas attiecības/iesaistās seksuālos encounters ar citiem - tādās jau visdrīzāk var runāt par atšķirīgu jūtu intensitāti, kamēr kaut kādās polyamorous situācijās kāpēc gan lai nevarētu mīlēt divus cilvēkus no sirds un no rajona vienlaicīgi, galu galā, mēs spējam mīlēt vairākus bērnus vienlaicīgi un just vienādi stipras draudzības jūtas pret vairākiem cilvēkiem utt

Nu es it ka varu iedomaties ka var milet vairakus cilvekus vienlaicigi, lidzigi ka var but vairaki loti labi draugi. Tacu es esmu parak vecmodiga lai iedomatos kas tur notiek katra dalibnieka galva , tad kad pieliek tam visam klat seksu. Man skiet parak sarezgiti, un iespejams vientuli ari.

(skat. komentāru mazliet zemāk)
+
lai gan man liekas arī, ka ideja, ka monogamy is the way to go arī tomēr varētu būt ne-universāla. tb, man persōniski priekš sevis liekas, ka monogāmas attiecības ir "labāk" kaut vai tāpēc, ka attiecības prasa daudz darba, un ir jau pietiekami grūti uzturēt dziļas un nopietnas ar vienu cilvēku, bet tai pat laikā es arī spēju diezgan labi iztēloties, ka cilvēki, kam ir vairāk emocionālo resursu un vienkārši vairāk laika un enerģijas, nekā vidusmēra cilvēkam, mierīgi varētu būt spējīgi uzturēt attiecības ar vairākiem cilvēkiem reizē - protams, tas ir ok tikai tādā gadījumā, kad visas iesaistītās puses ir informētas un tas ir ērti un pieņemami. un man liekas drusku bēdīgi, ka kopumā R sabiedrība pret šādu attiecību variantu ir izsmejoša vai nosodoša.

(tfu, lol, augstāk, ne zemāk :D )

cik sarežģīti komentāri. iemetīšu arī savu piešņaukto salveti, cerams, vienkāršāk. šim tam no rakstītā piekrītu, šim tam nē.

...nu labi, gribēju uzrakstīt prātīgi un izsmeļoši, bet nesanāk. galvenais sakāmais tas, ka visa atslēga ir komunikācija, kā arī svarīgi ir apzināties, ka cilvēku domas un iegribas mainās. vēl ir tāds sīkums, ka cilvēks attiecībās nav otra īpašums, un greizsirdība ceļas no īpašnieciskuma (nu jā, un bieži arī bailēm, ka otrs pametīs un aizies pie kāda cita). izrunājot un vienojoties par robežām var veidoties arī stabili attiecību modeļi, kas nav monogāmi. ja kāds ar sakostiem zobiem sēž mājās un raud, kamēr mīļotais/-ā ir randiņā ar kādu citu, tad nav necik labi izrunājušies un vienojušies. savstarpēja cieņa un saprašanās, yo. ar to viss ir iespējams, ko sirds kāro.

vēl man jāpasūdzas, ka nesaprotu, kādēļ monogāmija tiek uzskatīta par labāku un pareizāku attiecību modeli kā pārējie. vai tiešām tikai tādēļ, lai būtu pilnīgi skaidrs, kas ir bērnu bioloģiskie vecāki? no pieredzes varu teikt, ka nav nemaz tā, ka pozitīvu jūtu pietiktu tikai vienam cilvēkam. ja ir piemēram, divi cilvēki, ko mīlēt, ir nevis puse no mīlestības katram, bet gan iekšā ģenerējas divreiz vairāk šo pozitīvo jūtu, ko dot. nav arī divreiz vairāk darba uzturēt tādas attiecības, jo ir vairāk atbalsta no mīļotajiem. dalīta bēda ir trešdaļbēda un dalīts prieks ir trīskāršs prieks. un nav tā, ka es būtu izaugusi ar šādu pārliecību, vēl pirms ļoti īsa laiciņa man likās, ka vietas sirdī pietiek tikai vienam cilvēkam, vēl pirms kāda laika domāju, ka mīlestība ir pasaka, vēl senāk, ka pozitīvas jūtas pret cilvēkiem kā tādiem ir mīts, un kādu vajag, jo "tā vajag" un viss, un šobrīd šādi domāju pieredzes rezultātā.

forši, paldies!

ununun, nu, par to, kādēļ tiek uzskatīta par labāku un pareizāku - varētu teikt, ka samērā vienkārši, tas ir sociāls konstrukts, izveidojies R sabiedrībā vēsturiski, galvenokārt tādēļ, lai būtu vienkāršāk cilvēkus monitõrēt un kontrolēt, arī noteikt paternitāti, kā jau minēji, un, kas bieži vien vissvarīgāk - kārtot īpašumu lietas. jo visur jau tāds priekšstats nemaz nav spēkā, gan visādās "tradicionālās" sabiedrībās, gan arābu valstīs. "oficiāli" noformulētas ilgtermiņa attiecības mīlestības dēļ kā izplatītākais modelis jau vispār ir ļoti jauns izgudrojums. bet tad, kad sabiedrībā normalizēts ir tikai viens attiecību veids, tad bieži vien cilvēkiem liekas, ka tas ir "dabiski", ka tā ir, un ka ir kaut kādi negrozāmi dabas likumi, kas šādu lietu kārtību nosaka, lai gan patiesībā tā ir vienkārši sociāla vienošanās.