Satura un jēgas izvērtēšana nudien ir būtiska, piemēram, nevar kādam likt ar varu būt monogāmam, tāpēc, ka tā ir pareizi un tā vajag, nevienu nevar piespiest, var, protams, mēģināt, bet diezin vai tas izdosies un diezin vai tas būs labs pamats uz kā veidot attiecības. Tam ir jānotiek brīvprātīgi, nevis tāpēc, ka tas ir pēc noteikumiem, bet tāpēc, ka cilvēki paši to vēlas. Man ļoti patika Suzuki ieteikums, viņš rakstīja, ka vajag dot cilvēkam brīvību, (viņš minēja salīdzinājumu ar govi un plašām ganībām :), bet reizē vajag arī parādīt, ka tev nav vienalga - ļaut, bet reizē arī vērot, ko cilvēks darīs, tas viņam pašam ļaus saprast un nonākt pie secinājumiem, un ja viņš nenonāks pie secinājumiem, kas jums abiem ir pa prātam, tad droši vien jums nav kopīgu mērķu. Sākumā ir grūti to izdarīt, bet tas darbojas. Protams, nemēģinu pretendēt uz universālu patiesību, tikai dalos ar kaut ko, kas man ir palīdzējis.

jā. man gan liekas, ka vienkāršāk un ērtāk ir nevis vienkārši ļaut un skatīties (mazums kas, viens otru pārprot vai iekrīt briesmīgajā ko-no-manis-sagaida? minējumu bedrē), bet arī par šādām it kā pašsaprotamām lietām tomēr aktīvi arī komunicēt, nu, par to, ko kuram nozīmē "committed relationship" un kāpēc. man persōniski ar monogāmiju nekad nav bijis nekādu problēmu (lai gan pieņemu, ka pēc šāda videō publicēšanas varētu rasties iespaids, ka esmu kaut kā ļoti monogāmisma sistēmas aizskarta vai tā man šobrīd ir kaut kāda aktuāla tēma :D, which is definitely not the case), bet tai pat laikā man vienmēr ir licies ārkārtīgi dīvaini, cik ļoti cilvēkus uztrauc doma, ka viņu partneris varētu iekārot kādu citu cilvēku - nesen tieši sarunā ar french_mime jau minēju, ka tas taču pat savā ziņā ir glaimojoši, ka cilvēkam ir interese par kādu citu, bet tai pat laikā viņš/a atgriežas pie kāda pastāvīgā partnera, tas kaut kādā veidā liekas pat iespaidīgāk, nekā īsts intereses trūkums par citiem, jo ietver sevī daudz vairāk apzinātu izvēli.