Satura un jēgas izvērtēšana nudien ir būtiska, piemēram, nevar kādam likt ar varu būt monogāmam, tāpēc, ka tā ir pareizi un tā vajag, nevienu nevar piespiest, var, protams, mēģināt, bet diezin vai tas izdosies un diezin vai tas būs labs pamats uz kā veidot attiecības. Tam ir jānotiek brīvprātīgi, nevis tāpēc, ka tas ir pēc noteikumiem, bet tāpēc, ka cilvēki paši to vēlas. Man ļoti patika Suzuki ieteikums, viņš rakstīja, ka vajag dot cilvēkam brīvību, (viņš minēja salīdzinājumu ar govi un plašām ganībām :), bet reizē vajag arī parādīt, ka tev nav vienalga - ļaut, bet reizē arī vērot, ko cilvēks darīs, tas viņam pašam ļaus saprast un nonākt pie secinājumiem, un ja viņš nenonāks pie secinājumiem, kas jums abiem ir pa prātam, tad droši vien jums nav kopīgu mērķu. Sākumā ir grūti to izdarīt, bet tas darbojas. Protams, nemēģinu pretendēt uz universālu patiesību, tikai dalos ar kaut ko, kas man ir palīdzējis.